Garastāvoklis:	aizdomājies
Mūzika:	Natalie Imbruglia - That Day

ceturdiena 13-tais
es stāvu pie durvīm un klauvēju.nē, es meloju - es neklauvēju, drīzāk knibinos ap tām durvīm un ar pirkstu galiem situ kkādu man vienai zināmu ritmu. ja kāc dzird, atvērs durvis, ja ne, tad neko. šajā istabā ir daudz durvju, katras nedaudz citādas, katras nedaudz baisas, jo nekad jau tā īsti nav zināms, kas gaida tās atverot. tieši tapēc es te tā stāvu un knibinos. Pati īsti nezinu, kur es gribu būt - tepat kur vienmēr vai tomēr pamēģināt ieiet kādā citā istabā. es zinu, ka, ja beidzot izdomātu, pa kurām durvīm gribu ieiet, un tā normāli uzsistu pa tām durvīm, tās noteikti atvērtos.
bet tur jau tā lieta - nezinu ko gribu.
stāvēt savā jau sen ierastajā istabā un bungāties ir daudz vieglāk - ja kāds atvērs durvis vienmēr varēs teikt - nē, nē, es jau nemaz neklauvēju, un tad varēs tielēties - nē, nē, es jau nemaz negrasījos iet iekšā, bet nu ja tu tā saki...
un tā vienmēr, es zinu, kā es jutīšos, kā izturēšos, ko teikšu un kas palikts tā arī nekad nepateikts. it kā arī šis nav slikts variants, ja neņem vērā, ka es skaidri zinu, ka tajā istabā nemaz neieiešu.
arī aizrauties ar durvju virināšanu nevar - nu varēt jau var un tad ir sajūta, ka ir nedaudz ielūrēts, katrā no istabām, bet pieredze rāda, ka durvju eņģēm ir kaitīgi, ja tā ņirgājās - kad kāds patiešām klauvēs, durvis vairs nevērsies vaļā.
turklāt tās durvis, kas ved uz pasauli, kurā liekas varētu būt daudz īstas, siltas saules - ne kristāla lustras, ir metāla durvis, viņas dabūt vaļā nebūtu viegli un jāklauvē būtu ļoti pamatīgi. jau izmēģināju bungāšanos, kas neder un arī pašas no sevis tās man neatvērsies.
šobrīd domāju, ka saņemšos pieklauvēt, bet rodas jautājums, vai šīs durvis esmu izvēlējusies, jo tiešām gribu to sauli, vai arī kārtējā vēlme pārbaudīt eņģu izturību.