Ārsta vizīte- izkritis treniņš
Jau mēnesi kāsēju kā vecs kurpnieks. Tāds kurš daudz pīpo, tāds kurpnieks.
Saaukstējos aktuālajā kondicionieru periodā un tas klepus tā arī nepārgāja. Kolēģi jau sāka norādīt, ka jāiet ir pie ārsta.
Pierakstījos, dabūju laiku tajā pašā dienā, kas bija vakar.
Aizgāju pie ārstes.
Diagnoze vēl nav, tā tik būs piektdien, taču plaušas izklausās astmatiskas, bronhi spazmojas. Uztaisīja pilnu asinsainu ar iekaisuma faktoriem vai ko jau nu tur un arī dzelzi. Uztaisījām arī plaušu rentgenu. Nezinu, kaut kā sagruzīja tas viss.
Skriet nedrīkst, jāguļ mājās, jādzer zāles un tējas, jāizvairās no lietus, staigāšanas pa āru, caurvējiem.

To es visu nobeidzu protams ar tādu normālo nepakļaušanos. Zāles pirkšu tikai pēc diagnozes, nevis tagad, izejot no ARS sāka gāzt lietus, pa kuru es uzticami tipināju uz Vanšu tiltu uz māju pusi. Tā arī līdz mājām aizgāju, slapja kā baznīcas žurka, pārsalusi, viennozīmīgi ne pēc ārsta ieteikumiem.
Mājās protams uzreiz ielīdu karstā dušā, izkarsējos, izejot ārā siltās drēbās un karstu tēju un zem segas. Noraudāju gandrīz visu vakaru. Kas par jopcikcak. Katru reizi kaut kas debīls iekrīt, katru reizi kaut kādi šķēršļi. Vakar neskrēju.

Šodien gan es skriešu- ja jau es mēnesi nostaigāju kāsējot kā kurpnieks vēl vienu reizi pirms diagnozes skrienot neko neizmainīs. Tā vismaz es savā prātā nolēmu.

Ar visu solīšanos turēt svaru uz 95/96kg, šodien nosveroties biju pie 94.4kg. Kā puisis saka- inerce. Turpināšu turēties pie tām pašām kalorijām, gan jau normalizēsies. Ja ne, nākamajā nedēļā palielināšu kaloriju daudzumu sev. Iespējams, ka nāksies pat samazināt, godīgi sakot, ja nāksies gulēt mājās un nekustēties.

Gulēšana mani padara vāju :(

“Success is walking from failure to failure with no loss of enthusiasm.”
Winston Churchill