Pārdomas
Vakar iepirkos Olympia. Tad apsēdos, lai ieturētos. Negaidot es sapratu, ka neredzu nevienu cilvēku, kas būtu vecāks par 60 gadiem.
Aizdomājos par to, vai mūsdienu bērni vispār zina, kas ir pensionārs. Vai tas viņiem asociējas ar noskrandušu, pēc vecuma un netīrumiem smirdoša sarepējuša nabaga vai ar omi, kas tiek satikta reizi mēnesī, ja vispār vēl ir dzīva.

Vai mēs patiešām nevaram nodrošināt savām saknēm, savai pagātnei pilnvērtīgu dzīvi? Vai patiešām cilvēkam ir jāplēšas visu savu dzīvi, lai nopelnītu un tad, kad vairs nevarēs nopelnīt, būs jānogrimst nabadzībā un nelaimē.

Cik nežēlīgas skumjas mani apmāca. Vecums, slimības, nabadzība. Pensija zem iztikas minimuma.

Nožēlojami mēs dzīvojam, patiesi nožēlojami.