Sarkanais zieds
Vissārtākais zieds, baltas lapas
Katru stundu manos pirkstos trūd
Mana mīļākā nodarbe grimt.
Viens dūriens pēc otra, manas asaras,
Manas asaras sarkanās.
Liekas pusnakts sastingusi baltās pērlēs
Sarkanu asaru izšūta roze
Ir manā šuveklī.
Balta cerība kā nogriezta roze,
Skatoties nākotnē tālā, zaļus asnus dzen
Kaut nolemta nāvei jau sen-
Tā griezta ir kātā, saknes nedzīt vairs tai
Tā sēklu nesēs, nekad nenoplauks.
Es ceru, ka atcerēsies
Kaut pusnakts murgos melnos
Es tevi pazīstu, tu mani
Ir laiks, kas ieguldīts un zaudēts
Kā baltās pērlēs sastingušas naktis.
Es izšūšu mozaīku.
Mūsu dzīves taku.
Lai put.