Nepurdijas piedzīvojumi Ģeotāmijā (garš)
Šoreiz, manu mīļo lasītāj, es Tev pastāstīšu par to, kā Nepurdija devās kosmosa ceļojumā.
Viss sākās tā- Nepurdija spēlēja spēli „Kas dosies ar mani kosmosā?” un pateica abus maģiskos vārdus: paldies un lūdzu.
Negaidot Nepurdija sajuta neparastu spiedienu un vilkmi. Un te negaidot- kur bijis kur ne- Nepurdija atsitās ar visu savu pakaļas krāšņumu pret cietu pamatni.
Nepurdija atvēra acis un ieraudzīja virs sevis dzeltenīgas debesis un zilganus zāles stiebrus. No sākuma Nepurdija pat iedomāties nespēja, ka būtu nokļuvusi uz kādas citas planētas, taču, šeku-reku, viņa nu tur bija piezemējusies. Šī planēta lepni nesa Ģeotāmijas nosaukumu.
Ģeotāmija bija līdz šim vēl neizpētītā planēta Kombināciju planētu sistēmā, taču jāatzīst, ka tā bija viena no lieliskākajām, ko kāds būtu varējis atklāt.
Pati Ģeotāmija nebija spējīga nodrošināt savu atmosfēru, tāpēc ap to tika uzbūvēts aizsargapvalks- piramīda.
Nepurdija nupat bija tieši zem vienas no virsotnēm. Augstu debesīs tā mirgoja neparastā krāsā un Nepurdija vēlējās pieskarties šim materiālam. Viņa redzēja, ka kaut kur tālu pa labi, šis pārklājums pietuvojās zemes virsmai, taču, cik ļoti mānīgs ir horizonts uz Zemes, tik pat mānīga varēja būt šīs virsmas un zemes satikšanās.
Pa kreisi no Nepurdijas slējās konusveida būve. Gandrīz tik pat augsta kā pati apvalka virsotne, kas sargāja Ģeotāmijas atmosfēru.
Nepurdija Vizošā nu saņēma visus savus spēkus un apņēmīgi devās uz konusveida būves pusi. Netālu no zilganās pļavas vijās zigzagveida taciņa tieši uz to pusi. Nepurdija centās apdomāt, ko atceras par ķermeņiem un to savienojumiem. Viņa zināja, ka noteikti tas ir konuss un noteikti, ka tā būtu piramīda un tā atkal būs lode. Negaidot Nepurdiju kāds notrieca no kājām, tas bija bariņš ar mazām būtnēm- apaļās galvas sedza dažādu krāsu konusiņi, kas bija dažādu izmēru- dažiem šie konusi bija pāri acīm, dažiem tik uz pakauša malas uzkārtas.
„Bērni?” Nepurdija nedroši uzsauca, un viss bērnu pulciņš apsviedās apkārt un ieinteresēti skatījās uz Nepurdiju.
„Tā nu gan ir ķēms,” Viens no bērniem klusi pačukstēja sev blakus stāvošajam ausī.
No aizmugures Nepurdijai pa plecu uzsita kāda roka. Nepurdija Vizošā saņēma visus savus spēkus un izveicību, lai izcili pagrieztu galvu un palūkotos pār plecu. Tur stāvēja gara auguma sieviešu kārtas būtne, kurai bija lodveida galva ar konusveida cepurīti galvā, no cepurītes malām turpinājās iestīvināts plīvurs, kas zem viņas zoda uzņēma kursu uz viņas kaklu un piekļāvās tam. Meitenes seja pieskārās konusveidīgajai galvas segaas katrai veidulai. Nepurdija iedomājās jau, ka man būs grūti tev, mīļo lasītāj, to pastāstīt, tāpēc atsūtīja arī zīmējumus, kurus viņa uzmeta kopā ar Anemrak`u. Ak, jā, Anemrak ir šīs meitenes vārds, kas bija bērnu pavadone šajā rītā.
„Sveiki!” Meitene smaidīgi uzsauca Nepurdijai. Nepurdija apmulsusi lūkojās meitenes pilnīgajā sejā un brīnījās, ka tai nav matu.
„Sveika, es esmu Nepurdija Vizošā no Piena Ceļa galaktikas, Saules sistēmas trešās planētas Zemes,” Nepurdija centās atcerēties, kur ta īsti viņa dzīvoja. Meitene smaidīja.
„Esmu par to dzirdējusi, tā runā, ka arī esot apaļa un ar kontinentiem, vai ne?”
Nepurdija pasmaidīja un pamāja. Jā tā bija.
„Pastāsti man, Anemrak, par šo zemi, es te netīši nokļuvu, tāpēc neko nezinu.”
Anemrak palūkojās apkārt. No kā lai sāk...
„Bērni, dosimies uz Konusālu, ja kas palīdzēsiet man atbildēt viešņai uz jautājumiem, labi?” Anemrak aicinoši paskatījās arī uz Nepurdiju un viņi visi devās uz pilsētu.
„Tā priekšā ir Konusāla. Tā ir mūsu apvidus Diferentāga galvaspilsēta. Konusālā atrodas arī kontinenta karalienes Viņas Augstības Hipotenūzijas galvenā mītne- Zelta Piramīda. Ja redzi, tad caur Konusālas sienām var samanīt zeltainas atblāzmas. Tā arī ir Piramīda. Ap Zelta Piramīdu ir mūsu, Konusālas iedzīvotāju, mājvietas. Interesanti ir tas, ka Zelta piramīdas durvis un logi atrodas vienā noteiktā leņķī, tagad gan nepateikšu kādā...” Anemrak iesmējās
„Tas ir tāpēc, ka Piramīda ir iecelta tieši Konusālas izmēriem- sanāk, ka piramīdas leņķi, ko veido sānu šķautnes ar pamata plakni, ir vienādi. Arī Piramīdas stūra garums ir vienāds ar Konusālas malas garumu, Piramīdas un Konusālas spices sakrīt, to vietu mēs saucam par Rīta Spici. Tur pirmā ievizas saule.”
Nepurdija pamāja ar galvu, ka ir sapratusi. Viņa zināja apmēram par ko runā Anemrak, viņa runāja par konusveida celtni viņai priekšā.
„Mums šodien veicas,” Anemrak norādīja Nepurdijai uz kādu stāvu pļavā. Tas arī bija sievietes stāvs, tā bija ļoti līdzīga Anemrak.Taču tā bija mazliet svarīgāka būtne- tā bija Viņas Augstība Hipotenūzija.
„Hipotenūzij, labdien! Paskatiet vien, ko es atradu pļavā,” Anemrak norādīja uz savu atradumu- Nepurdiju. Nepurdija tikai brīnījās, kā Kontinenta karaliene var staigāt bez apsardzes. Bet tā bija cita pasaule.
„Mēs tieši dodamies uz Sienas pieskaršanās vietu, vai Jūs vēlētos doties mums līdzi?” Hipotenūzija jautāja viešņai. Ikmēneša Slēgtās zonas apmeklējums beidzot būs ar kompāniju, Hipotenūzija nodomāja.
Viņi visi jautrā barā devās uz Slēgto zonu. Uz visas Ģeotāmijas bija tikai 4 šādas vietas. Tur Ģeotāmijas zeme saskārās ar pārklājumu.
„Ģeotāmijas atmosfēru sargā Apvalks, ko mēs saucam par Sienu, jo neviens jau īsti neredz to no tālienes. Apvalks patiesībā ir tetraedrs, visas malas, šķautnes, viss ir vienāds. Arī divplakņu kakti ir vienādi. Tetraedrs bija visoptimālākā figūra, ko mūsu senči varēja uzbūvēt ap Ģeotāmiju,” Hipotenūzija nopūtās. Viņi jau bija pavisam klāt pie Sienas.
Nepurdijas acis iemirdzējās. Viņa juta, ka tas ir viņas materiāls- silts, gluds, zaigojošs. Nepurdija aizvēra acis un ieelpoja. Saldi sareiba viņas galva.
„Kas šis ir par materiālu?” Nepurdija jautāja un nedzirdēja atbildes. Atvērusi acis viņa pārsteigta ieraudzīja, ka vairs nav Ģeotāmijā. Viņa atkal bija mājās. Te par pie Bebru Bedres malas. Un viņa devās tur tieši pie manis.
Tas arī šoreiz biju es, Mūdžu stāstnieks no Bebru Bedres pa kreisi, tā man pastāstīja Nepurdija un tā es arī es centīšos turpmāk Tev, manu mīļo lasītāj, apstāstīt, kā Nepurdijai ir gājis vai negājis.