Nepurdija Vizošā (beginning)
Viss sākās tā:
Nepurdija Vizošā atvēra acis. Un tad viņa atvēra muti un neganti iebrēcās. Viņa bija piedzimusi un līdz ar to pieteica savas tiesības uz visu kustošo un nekustošo, kas vien bija uz šīs pasaules. Un es to dzirdēju.
Nepurdijas māte deva viņai tādu vārdu, jo uzskatīja, ka mazulīte būs kas īpašs. Taču Nepurdijas tēvam galīgi nešķita, ka sīkaļa būtu īpaša- meitēns ar savām mirdzošajām acīm pilnīgi attaisnoja tēva ģimenes vārdu, taču visiem jaundzimušajiem acis bija kā jūtīgākie lokatori. Un Nepurdija arī ķērās pie visa, kas spīdēja- vecāsmātes krelles bija saplēstas un vecātēva zelta zobi bija aptaustīti no visām pusēm.
Nepurdijai patika vērot cilvēkus un turēt visu, kas parādījās viņas mazajā redzeslokā- apģērba gabalus, mātes krūti un viņas matu cirtas. Tēvs ļoti vienkārši skaidroja situāciju- bērns būs kleptomāns.
Tēvs nebija tālu no patiesības- meitēns ar dedzīgu interesi grāba un savāca sev visu, kas spīdēja vai pēc pulēšanas būtu spīdējis. Taču Nepurdija neko neņēma sev bez atļaujas vai bez noteikt naudas summas.
Tas izraisīja atzinību mūsu Bebru Bedres skolas direktorā un viņš pieņēma Nepurdiju uzreiz skolā, bez skolas iebebrošanas.
Iebebrošana Izpaudās kā kociņa nograušana un nodedzināšana skolas pagalmā, tā katru gadu 1.septembris izvērtās par īstu desiņ-cepšanu un pakaļu svilināšanu. Tā arī tika panākts, ka mazie Bebru Bedres bērni nomaina ātri savus piena zobus.
Un tā nu sākās mazās kleptomāniskās Nepurdijas Vizošās skolas gaitas.
Tas biju es, Mūdžu stāstnieks no Bebru Bedres pa kreisi, tā arī es centīšos turpmāk Tev, manu mīļo lasītāj, apstāstīt, kā Nepurdijai ir gājis vai negājis, jo man jau liekas, ka viņa izaugs par kaut ko ļoti interesantu un aprakstīšanas vērtu.