Darbs
Sēžu darbā un pelnu savu dienišķo maizi. Cik jau nu dienišķo, bet pelnu gan.
Sestdienās pēc 18.00 vakarā vairs nevinea nav. Nedz no vadības, nedz no strādājošajiem. Savāds klusums. Visi n-tie biroja kvadrātmetri ir klusi. Neviens necenšas pārkliegt savu sarunu partneri, neskan aizinošās, lūdzošās, uzspēlēti pieklājīgās balsis.
Tikai es. Un mana izdzertā McDonalds kafijas tasīte.
Biedējoši patīkami. Vari sēdēt kā gribi, vari muļķotis cik uziet.
Savādā kārtā, baudu. Tāpēc arī strādāju vakara stundas, tad ir mierīgāks, nav steigas. Un nav priekšnieces. :))
Un tagad jau gaidu, kad darbs beigsies un ceru, ka tomēr pie zvaigžņoto debesu pamales parādīsies mana saule.