Es esmu enģelis bez nimba.
Esmu cerība bez skaņas.
Man nav spārnu,
Tos noplēsa bērni, kad sepēlējos ar tiem.
Es esmu kritusi uz ceļiem,
Kad neviens nav blakus,
Man nav svara,
Es esmu kritusi,
Tā pat kā mans tēvs.
Viņš bija Dieva tuvākais mīlulis.
Bet nebija tam dvēseles.
Es arī nesu gaismu.
Tā pat kā mans tēvs.
Tikai paklupa viņš nesot lāpu,
Un viņam nācās krist.
Viņš krita uz ceļiem,
Kad neviens nebija blakus.
Viņš slēpās, nomainot spārnus.
Bet tad pazaudēja savus,
Tos saplēsa bērni spēlējoties.
Viņa uguns zobens palika neskarts.
Viņa vienīgais grēks bija brīvība.
Viņa vienīgais grēks bija lepnums.
Tas iedzima bērnos, kas dzima no viņa.
Es esmu nožēlojama.
To neizmainīs arī mani pēcteči.
Mēs esam un paliekam
Tā pat kā mans tēvs-
Lucifera paaudze.

P.S. Tu izmainīji to, kā es domāju. Mani nolaida par maniem centieniem, mani nobāra par manām cerībām. Manus spārnus noplēsa, kad jau laidos es debesīs.
Un tagad es nezinu, ko darīt ar saviem sapņiem, jo drīz tie mirs.