Tieši tā... Nekad...
Kādu laiku atpakaļ es Viņam teicu, ka mīlu Viņu. velns lai parauj, es to pateicu! Es sev pārkāpu un to pateicu. Viņš pasmaidīja tā, kā var pasmaidīt tikai viņš un pateica, ka mīl mani arī.

Tik skaisti.

Bija...

Es aizbaraucu pie viņa un man apmēram 3 cilvēki pateica to, ko es jau biju paredzējusi, kas notiks. Viņš mani krāpa. Pirtī. Piedzēries.

Bet visvairāk sāp, ka to man pateica kaut kādi cilvēki no malas, nevis viņš.

Viņš gribēja mani pasargāt no tām sāpēm.

Iepriekšējā dienā es viņam jautāju, kā viņam izvērtās vakars. Es jautāju, vai viņš bija ar kādu meteiteni.
"Nē,"- viņš kategoriski pateica. Vairākas reizes.
Tikai tad, kad es iebāzu viņam sejā, ka es reāli visu zinu. Tikai tad viņš man palēnām sāka visu stāstīt.

Es gribēju atstāt viņu. Gribēju, bet nespēju. Es viņu patiešām nespēju palaist. Viņš teica, ka nesaprot sevi, ka negribēja tā man nodarīt pāri. Es tikai sēdēju viņa gultā un skatījos griestos. Viņš gribēja, lai viss paliek tā, kā bija pirms tam. Viņš lūdza vēl vienu iespēju, cerību.
Pēc tam es paliku pie viņa. No sākuma atsevišķā gultā, tad viņš mani sāka mierināt. Raudāju tikai no tā, ka esmu piekāsta.
Gribu, lai man nebūtu sirds. It kā jau nesāp sirsniņa, tikai dusmas.
Tad manī pamodās man lieliskākā puse- maita.

Viņš sēdēja mani apskāvis un laikam sāka raudāt.
Nezinu, bals bija aizlūzusi, bet viņa seja bija pie mana kakla.

Rezultātā mēs pavadījām nakti kopā. Tikai mežonīgāk, vairāk kodienu no manas puses, es vārījos dusmās. Visu laiku domāju, ka tā būs mūsu pēdējā reize. No rīta es pamodos pirms viņa. Es gribēju aiziet, bet nespēju. Es nevarēju to nodarīt sev. Es nespēju viņu pamest.

Vai tā izpaužas mīlestība?
Vai mīlestība ir dusmas pakrūtē par vilšanos un nevēlēšanās zaudēt? Es negribu bez viņa.

Bet tas ir apkaunojoši. Viņš mani krāpa, un es to viņam to diezgan viegli piedodu.

Es esmu lepna. Bet vienalga tas, ko jūtu pret viņu, ir lielāks par manu lepnumu.

Bet visu laiku paliek tikai viens jautājums- KĀPĒC?????

Kad slēpj.


Tagad manī ir tādas dusmas.