redzēju sapni.
staigāju pa sliedēm. bija ļoti ļoti daudz dažādu sliežu ceļu, krustām un paralēli. un visādas pārmijas, pārveidnes.
ejot pa vienām sliedēm, drošs būt nevarēji, ka tas vilciens, kas slīd pa citām sliedēm, netuvosies tev, jo ja nu kāda mistiska pārmija to ved tieši tavā virzienā?
un tu to nojaut gan, tur tā sāls.
no tā varētu izveidot veselu psiholoģisko monodrāmu, ar paranojas un vajāšanas mānijas elementiem.
bet tad tam laikam jābūt industriāli rūpnieciskam rajonam, jo kur gan vēl var izspēlēt rīta puskrēslu ar ielu lampu nemierīgo bet ritmisko dzeltenās gaismas šūpošanos, sāju vientulības izjūtu ar dzeltenīgi brūnu sepias nokrāsu visos apkārtesošajos objektos?
slapstīties no viena sliežu ceļa uz citu, un vilcieni tik nāk un nāk.
ne labi, ne kreisi, izjejas nav un nav.
tikai gulties uz zemes uz koka gultņiem un cerēt, ka tas neaizķers tavu muguru.

bet interesanti būtu nogulties uz muguras ar seju uz augšu un skatīties, kā vagonu sastāvs iet pāri.
vai arī atrasteis pa vidam, klad abās pusēs katrs savā virzienā skrien vilcieni.
kko līdzīgu var izbaudīt Torņakalna stacijā.