Lietum bungojot pa manu domu virsādu, es mācos iemīlēt ritmu. Manas domas izbāž savas mazās roķeles cauri virsādai un sniedzas pretī skaņai. Cenšas izveidot saskaņu.

Es gribētu būt pulksteņu meistars, jo tad man būtu neierobežoti daudz laika. Visu saskaitīto - stundās, minūtēs un sekundēs sadalīto - laiku es atdotu citiem līdz ar viņu salabotajiem pulksteņiem. Jo, ja kurpniekam cauras kurpes, tad pulksteņmeistaram saplīsis pulkstenis. Un laiks izbēdzis no aizsprosta kā govis, kurām kaimiņa zāle vienmēr gardāka. Ja es būtu pulksteņu meistars, es plūstu pa laiku pieņemot tā nosacījumus, nevis uzliekot tam savējos. Bet kamēr es neesmu pulksteņu meistars, man atliek tikai aiziet pie kāda no viņiem, atdot viņiem savu pulksteni un palūgt, lai viņi ļoti pacenšas to nesalabot. Lai man ir laiks novērtēt laiku. Citādi reizēm šķiet, ka katru reizi pasakot „man nav laika”, pulkstenis sāk tikšķēt skaļāk. Jo tik klaji meli un augstprātība nav ciešama pat viņam.

brr ir nežēlīgs kritiķis un mana snauduļojošā potenciāla spārdītājs. Es esmu īsta drama queen un neciešama mātīte, kad kaut ko tomēr saņemos uzradīt.  Kopā mēs esam nežēlīgi neciešami un dramatiski kritiski spārdītāji.

Šīs vēlēšanas, šķiet, procentuāli, būs vienas no apmeklētākajām. Spriežu pēc aktivitātēm kaut vai oranžajā portālā: pienāk vēstules, dienasgrāmatās vismaz katrs piektais ieraksts ir saistīts ar vēlēšanām. Viss jau būtu skaisti - jaunatne mostas, kļūst pilsoniski atbildīga, utt. Bet tajā visā tomēr ir manāma skumjā svītriņa - nezinu, kas ir iemesli, bet lielākā daļa man pazīstamo cilvēku izvēlas balsot par kādu partiju, lai balsotu par kaut ko PRET. Izskatās, ka reklāma lieliski strādā arī uz jauniem, teorētiski saprātīgiem cilvēkiem (spriežu pēc savas pieredzes un sev pazīstamiem cilvēkiem). Visizteiktākais un redzamākais piemērs "Balsošu par "Vienotību", jo negribu, lai valsti vada nelatvieši". (viens no šodienas visvairāk pieminētajiemrakstiem manā oranžajā - šis) Gan jau, ka līdzīgi izteicieni arī par PLL, bet šķiet, ka PLL šobrīd vispār, it sevišķi jauniešu vidū, ir iedalīts "nepieminamās partijas" statuss. Kas gan tieši var mainīties, ja mēs turpinām kultivēt naidīgu, sašķeltu sabiedrību, kurā visa ļaunuma sakne ir krievi, homoseksuāļi vai kāda cita minoritāte?! Šeit man jāmet liels akmens tās pašas "Vienotības" dārziņā - tā vietā, lai koncentrētos uz sevis parādīšanu, liela enerģija tiek tērēta sevis salīdzināšanā ar citiem, "ļaunajiem" spēkiem. Manuprāt, priekšvēlēšanu kampaņās būtu jāaizliedz jebkāda veida vienas partijas salīdzināšana ar citām, kur nu vēl konkrēti vārdos saukta.  (Gluži kā pirms daudziem gadiem veļas pulveru reklāmās aizliedza lietot citu pulveru nosaukumus, aizstājot tos ar "cits pulveris" vai "parastais pulveris"). Partija drīkst runāt tikai un vienīgi par sevi un vienīgā salīdzināšana, kas drīkst notikt, ir pašas partijas padarīto darbu salīdzināšana ar iepriekš solīto. Jo tuvāk nāk vēlēšanu diena, jo vairāk "Vienotībai" ir izdevies mani nokaitināt ar savu izteikti "pret-krievisko" nostāju, tāpēc es izdarīšu nepopulāru izvēli atdodot savu balsi par konkrētu mazo partiju, kas, visticamāk saeimā netiks (bet ej nu zin'), tomēr iespējams noticēs, ka kaut ko ietekmēt viņi var un ka sabiedrībā kāds viņus sadzird. Un varbūt pēc viņu piemēra radīsies līdzīgas, atbilstoši laikam domājošas partijas. Šajā gadījumā es balsošu par cerību nākotnē uz pozitīvām izmaiņām. Un es apzinos, ka tas visticamāk neko nemainīs tuvāko 2-4 gadu laikā. Bet tā arī ir viena no LV lielākajām problēmām - esam īstermiņa plānotāji, reizēm škiet, ka LV devīze ir skumji paradoksālā: "dzīvot katru dienu kā pēdējo".

Šodienai biju nolēmusi daudz dažādu netīkamu darbu paveikšanu. Vislielākais bubulis ir pašnodarbinātā grāmatvedības saviešana kārtībā. Nav aiztikts kopš marta mēneša un lieki teikt, ka pa lielam viss, protams, aizmirsies. Interesanti, ka pirms pieķeršanās tam, ķermenis izmisīgi centās protestēt, sūtot muguras sāpes, miegu un nelāgu omu. Man ir nedisciplinēts ķermenis. Šodien man tomēr izdevās viņam pateikt, ka nebūs pēc viņa prāta un mēs to lietiņu padarīsim. Lēni, bet uz priekšu tiekam. Sāku audzināt savu iekšējo bērnu.

Mans vectēvs Gunārs, 1952. gadā, nākot no kāda koncerta iegriezās kādā lokālā un pēc šīs vizītes ir tapis ( šis )

Kam gan mums televizori, ja filmas un šovi mums tepat acu priekšā. Šķiet, televizoru izvēlamies vienas vienīgas lietas pēc – iespējas pārslēgt kanālus. Tas rada iluzoru sajūtu par izvēles brīvību. Un pat tad, cik bieži nav dzirdēts: „pa TV neko nerāda”. Pat turienes ātrais temps un miljons kanāli mūs vairs neapmierina. Jo neaizdzen no pakauša domu par to, ka tavā dzīvē attēli mainās lēni, pārāk lēni un tev vispār pārlieku nepatīk tā filma, kurā piedalies. Un tu pat apzinies, ka aktieris neesi diez ko spožs. Manas dzīves TV šovasar strādāja labi – pareizajā ātrumā, regulāri mainot kanālus un ļāva man visur piedalīties. Šobrīd pults ir iestrēgusi vienā kanālā. Un šķiet, ka baterijas man tuvākajā apkārtnē nenopirkt. Jāatrod blakus nodarbes, lai varu teikt: „jā, šī filma ir burvīga, tās laikā paspēju tik daudz ko izdarīt”.

Ar reliģiju izprotot tikai šauru un aklu pakļaušanos svētās grāmatas vārdam, mēs neaugam. Manam dievam ir jābūt brīvam no reliģijas ierobežojumiem. Manam dievam ir jābūt tādam, kas tevi attīsta, liek sevi pilnveidot, ļauj ieraudzīt viedokļu dažādību un iemāca spēt par tiem diskutēt. Svētumam ir jābūt no iekšas nākošam, pie tam, tam ir jānāk kombinācijā ar saprātu. Saprāts + spēja just ir manas reliģijas kodols un pamatu pamats.

Septiņdesmit dienu ceļojums/pārbaudījums/apvāršņu izpēte ir vismaz fiziskajā laikā un telpā noslēgusies. Garīgā telpa saka, ka tikai tagad viņai sāksies grūtākā ceļojuma daļa - pieņemšana, atklāšana, samierināšanās un tālāka izpēte. Ir zudusi māju sajūta, šodien, nākot uz dzīvokli, likās, ka pa šīm takām ejam pirmo reizi. Arī dzīvoklis liekas svešs, kā maza papes kaste. Un sēžot virtuvē, malkojot tēju, pārņēma de ja vu par to, kā tieši tāpat sēdēju pirms šīm 70 dienām un man pilnīgi pietika ar to, ko redzēju aiz loga. Tagad man gribas pavērt koku lapotnes, ieraudzīt aiz tām kādas durvis un ieraudzīt "vēl mazliet". Par maz vietas man manā tēvzemītē-šaurzemītē. Vairāk gan garīgi nekā fiziski.

Zvejnieku ciematiņš Afurada. Iets 4 km ar kājām, virs galvas, protams, mūžīgs Piena ceļš, bet arī grādi vismaz 33 plusā. Lakats ap galvu, sirgstošais M paliek ēnā pie bibliotēkas, kamēr es dodos ūdens meklējumos. Šķiet viss ciemats ir sacelts kājās, jo pilsētā ieradušies divi svešie. Dāmas mēģina neuzkrītoši ierādīt man īsto vietu - stājas priekšā veikala durvīm, kad izdodas viņu apiet, viņa atkal izrādās veiklāka un it kā nejauši nostājos priekšā man vajadzīgajiem plauktiem. Vīrieši, kas lielākoties sasēduši ārpus kafejnīcām, mani vēro it kā mierīgi, bet neatlaidīgi un nepamet sajūta, ka esi nonācis vesternā un nezini, kurā brīdī uz tevi šaus.