Es gribētu būt pulksteņu meistars, jo tad man būtu neierobežoti daudz laika. Visu saskaitīto - stundās, minūtēs un sekundēs sadalīto - laiku es atdotu citiem līdz ar viņu salabotajiem pulksteņiem. Jo, ja kurpniekam cauras kurpes, tad pulksteņmeistaram saplīsis pulkstenis. Un laiks izbēdzis no aizsprosta kā govis, kurām kaimiņa zāle vienmēr gardāka. Ja es būtu pulksteņu meistars, es plūstu pa laiku pieņemot tā nosacījumus, nevis uzliekot tam savējos. Bet kamēr es neesmu pulksteņu meistars, man atliek tikai aiziet pie kāda no viņiem, atdot viņiem savu pulksteni un palūgt, lai viņi ļoti pacenšas to nesalabot. Lai man ir laiks novērtēt laiku. Citādi reizēm šķiet, ka katru reizi pasakot „man nav laika”, pulkstenis sāk tikšķēt skaļāk. Jo tik klaji meli un augstprātība nav ciešama pat viņam.