Nezinu kā cilvēkiem tas padodas viegli - sevis reklamēšana ir tik laikietilpīgs un nogurdinošs process.
Vispirms tas viss liekas glupi, tad izdodas sevi pierunāt uz to paskatīties kā uz "interesanti". Ar sevis pierunāšanu vēl nekas nebeidzas  - ai, kā nē.
Pēc tam uz sarunu ir jāaicina sava morāle, savs labi/slikti redzējums. Jo skaidrs ir viens - reklāma vienmēr būs labākajā gadījumā kompromiss starp meliem un realitāti (nejaukt ar patiesību). Kad nu pēc garām pārrunām ar savu iekšējo labi audzināto meitenīti izdodas novienoties par stratēģiju, spēka ir palicis tuvu nullei, lai izdarītu to taustāmo daļu.
Eh... es gribētu ticēt reklāmai.Vai arī pilnībā neticēt tai. Bet nu - darīt to stingri  un ar apņēmību.

Portāls Latvija.lv zin' teikt, ka mans ģimenes ārsts man šī gada marta beigās uzstādījis diagnozi - Somatoforma veģetatīva disfunkcija.
Mani pašu gan ārsts aizmirsa painformēt par šo diagnozi

Sāku sev-apzināties, ka es nekad nebūšu pabeigta, vesela, viendabīga būtne.
Esmu gājusi virzienā, kura galējais mērķis ir tukšums, t.i., atmetot visus sabiedrības slāņus un mēģinot nonākt pie sava kodola, saprast, ka kodola nav. Pilnīgi apzināti līdz šim neesošajam kodolam vēl neesmu nonākusi, bet jau tagad, ceļā uz to, sāk šķist, ka, jā – visticamāk manī tiešām nav kodola, mana īstā Es, bet tas neatbrīvo no atbildības.
Ir teiciens par to, ka cilvēkam ir vajadzīgs stiprs mugurkauls - man gribētos iebilst un teikt, ka cilvēkam vajadzīgs stiprs mugurkauls, stipra galva, stipras rokas un kājas. Mugurkauls nevar izdarīt to, ko var izdarīt galva vai rokas. Gan tiešā, gan pārnestā nozīmē. Ikdienā, esot pastāvīgās attiecībās ar apkārtējo vidi un cilvēkiem tajā, ir jāspēj uz āru parādīt tieši to sevis daļu, kas ir atbilstoša konkrētajai situācijai. Nereti esmu maldīgi to uzskatījusi par lomu spēlēšanu, kas automātiski saslēdzies ar uzskatu, ka neesmu patiesa. Bet, atgriežoties pie salīdzinājuma – es neesmu tikai mugurkauls, es esmu arī citas manas ķermeņa daļas. Man jāapzinās katras savas daļas un šķautnes darbība un jāuzņemas atbildība par to – ja mana roka kādam sit, tad es nevaru iebēgt savā galvā un pateikt, ka tā nebiju es. Visas manas daļas esmu es.

Aizgāju atkal.
Tagad lidoju un smaidu.

Tas laikam no skābekļa pārbagātības un krijas (vingrojumu kopas), kas novērš dusmas, nomāktību un nelāgas domas.

Un izrādās, ka viscaur trīcošais ķermenis arī esot nevis no muskuļu pārslodzes, bet gan no skābekļa un enerģijas pieplūduma. Ķermenis trako ;)

Jau ilgāku laiku meklēju iespēju kaut kā sevi kustināt, jo sēdošais darbs stīvināt stīvināja. Banāli vai nebanāli, bet izvēlējos jogu, jo:
1) histēriska kratīšanas popdziesmu ritmā vai uz "ātrāk, augstāk, spēcīgāk" filozofijas balstīta trenažieru zāle nevilināja
2) gribējās kaut ko, kas ne vien vingrina fiziski, bet arī mierina domas un sakārto galvu

Pirmie iespaidi gan paredzami, gan pārsteidzoši:

Labās lietas:
Jau pēc pirmās reizes jutu, ka no telpas izeju mierīga, domu temps lēns un patīkams, prāts skaidrs un visu dienu darboties spējīgs.
Varēju izdarīt gandrīz visu un gandrīz tādā intensitātē kā tika prasīts.

Ne tik labās lietas:
Muguras muskuļi sāka sāpēt jau vakar, šodien sāp arī vēdera, kāju un roku muskuļi. īsāk sakot - nesāp mati :)

Amizanta piezīme:
Gandrīz burtiskā nozīmē telpā biju melnā avs - 4 no 5iem cilvēkiem bija tērpti baltā. Par dresscode mani neviens nebija brīdinājis, līdz ar to negribot ar savu tumšo ietērpu izcēlos.

Gaidu, kad atlaidīs muskuļi, lai pieteiktos uz nākamo nodarbību.

Ražīgs rīts sanāca:

Visupirms pati ar virtuves šķērēm drusku pielaboju matu griezumu, tad, pusceļā uz darbu paliku ar apmēram šādu riepas/rāmja situāciju:


Nomūrējos līdz elkoņiem visiem garāmbraucējiem par rīta izklaidi, gala beigās ar gandrīz "degošu" riepu kaut kā nonācu līdz darbam.

Te kārtējo reizi pārliecinājos, cik labi, ka ir sportisks kolektīvs - ar vairākiem riteņguru kolektīvā, šādas problēmas novērst ir vienas uzgriežņatslēgas un5 min jautājums. Ripojam atkal!

Kaut kur dziļi galvā sēž koncepts, ka laika plānošana ir kaut kas nicinošs - liecina par garlaicīgu, vienmuļu, paredzamu dzīvi.

Kā šim priekštatam ierādīt tā īsto vietu?

Un kā pašai sevi tur dziļi galvā pārliecināt, ka plānojot darāmo paliek vairāk laika spontanitātei (kas, kā nojaušat, manā "dziļi galvā sēdošajā vērtību listē" ir kaut kas skaists, burvīgs, mirklīgs un laimīgs)?

Izslēdziet to māti dabu manī. Ja varētu, es laikam atteiktos būt sieviete.

Šīs dienas noslēgums kā tautasdziesmā:

Acis darba izbijās,
Rokas darba nebijās,
Rokas darba nebijās,
Zinājās padarot.

Jeb kārtējā reize, kas pierāda, ka reizēs, kad izdodas pārvarēt iekšējo slinkumu, gandarījums ir lielāks par jebkuru apēsto šokolādes gabaliņu.

Itin nemaz nevar saņemties pastrādāt.
Lasu muļķības, labi vismaz, ka dāniski, tad to varēs nosaukt par iedvesmas vai kvalitātes laiku, kurā domāt "ārpus kastes" :)
Dāņu prese saka tā:

40-59 gadu vecumā cilvēki pārsvarā melo tāpēc, lai sadzīvo ar pašradītām ekspektācijām par sevi, savukārt 15-29 gadīgie melojot, lai izvairītos no konfliktiem.

Vai tas nozīmē, ka 30-40 gadu veci cilvēki ir visgodīgākie un nemelo nekad? Pēc 60 melot jau vairs laikam tāpat nav vajadzības.

Tags: muļķības