Kā 2 mēnešu laikā zaudēt 8 kilogramus?

Palūdz kādam, lai liek tev darīt ko tādu, kam tev nav ne atbilstošas izglītības, ne pieredzes.

Tags: muļķības

Teātris man augot bija baznīcas vietā. Tieši baznīcas, ne ticības, jo dzīvei un pasaulei es ticēju tāpat, bet teātris bija tā vieta, kur aiziet, lai gūtu apliecinājumu, ka tas, kam ticu, ir "pareizs", lai izsūdzētu grēkus un tiktos ar citiem grēciniekiem.

Kādā brīdī, man pašai nemanot, kļuvu par neticīgo. Laikam jau pārvācoties uz "grēku pilsētu" un satiekot kārdinātāju. Turpmāk abi kopā gājām uz manu "baznīcu" ķecerīgas intereses vadīti - sak, nu pierādi man savu varu, teātri!

Vakar un aizvakar redzētais VDT ( Makbets un Egoisti) mani atkal gandrīz atgrieza ticībā. Kāpēc gandrīz? Tāpēc, ka sapratu sev ļoti svarīgu lietu- šī "ticība" man ļauj ataisnot grēku. Refleksija to neļauj. Ticība atļauj grēkot, jo piedāvā grēku atlaišanu. Tā atkal ir atbildības novelšana no saviem pleciem. Teātris mani mudina grēkot, bet es to nevēlos. Es negribu varēt attaisnot savu grēkošanu. Es prasu atbildību no sevis un grēkus neatlaižu.

Tā, pamazām man teātris no baznīcas kļuvis par kārdinātāju.

Pēc nepilnu divu mēnešu maratona, beidzot pienācis laiks brīv-laikam. Beidzot laiks pārdomāt sastrādāto, tāpat kā neizdarīto un aprast ar jauniegūto vientulības sajūtu. Diemžēl šobrīd vientulība vairs nav mana izvēle, bet dzīves realitāte ar kuru dotajos apstākļos jāsamierinās. Vai jāmācās samierināties.

jeb Hanna atkal trāpa tieši laikā un vietā:

"[..]nemiers ir cena, ko maksā par Dzīvību, tāpat kā nāve vai drīzāk nāves priekšnojauta ir cena, ko maksā par mieru. Ne jau kosma vērojumi vai vēstures apcere rada dzīvu būtņu nerimtību; to nerada arī ārēja kustība - nemitīgas lietu kustības vai nemitīgi pacēlumi un kritumi likteņos; tā atrodas un dzimst cilvēka prātā. Tas, ko vēlāk eksistenciālisms dēvēja par prāta pašradīšanas jēdzienu, Hēgelim  ir "laika pašssatversme": cilvēks nav tikai laicisks; viņš ir Laiks.”

H. Ārente Prāta dzīve. Griba. I. Filozofi un griba.

Vari jau būt, ka esmu izcili snobiska, bet ja man pirmajā optikas veikalā pārdevēja neatsājas ne par metru, es saku, ka tas nekam neder. Ja otrajā optikas veikalā jau iesāktu sarunu ar pārdevēju pārtrauc veikalā ietesies AirBaltic taxi šoferis, kuram pa visu veikalu vajag izkliegt savu sāpi, ka Ray Ban brilēm stikliņš saplīsis - es saku, ka arī tas nekam neder (akmens gan pārdevējas, gan šofera dārziņā). Ja trešajā optikas veikalā pārdevēja un optiķe izveļas no personāla telpām pilnām mutēm skaļi kožļājot un runā ar mani kā ar pēdējo nelieti un neprašu - es diemžēl atkal saku, ka tas nekam neder.

Rezumē - šādiem pakalpojumiem iesaku Zeiss optiku Lāčplēša ielā. Patīkama un veikla apkalpošana, cenas - krietni labākas kā citur.

esmu nogurusi no valodas. Gan dzimtās, gan darba. Bet kā par spīti, valoda gan mans galvenais instruments darbā, gan viens no populārākajiem sarunu tematiem ārpus tā.

Jau ilgāku laika posmu vairs nespēju lasīt daiļliteratūru (precīzāks būtu angļu val. termins - fiction). Tagad pamanu, ka grūti paliek arī ar intervijām. Interesi spēj raisīt tikai labi pastāstīti stāsti par reālām vietām, lietām un notikumiem, kā arī grāmatas, kas veltītas izziņai un apziņai to visdažādākajās izpausmēs.
Mani traucē dialoga formāts.
Negribu lasīt par ko sarunājas citi. Gribu ar tekstu sarunāties pati.

Vecajās tradīcijās sevi neredzu, bet esmu par vāju, lai pilnībā iztiktu bez rituāla, tāpēc arī man vajag kopsavilkties.
Ārēji redzamo notikumu virkne vienkārša – vienas kāzas, divas pārvākšanās, viens ceļojums.
Iekšēji, gan saistībā ar šiem, gan citiem, noticis daudz vairāk. Attiecībās ar sevi šogad gājis ļoti grūti, bet arī, ai, cik vērtīgi. Pieļaujot padaudz lielāku un mazāku kļūdu, es tomēr esmu no tām mācījusies. Pateicoties pārvākšanās procesiem, manās rokās nonāca grāmata, kas deva lielu artavu sevis un savu domu apzināšanās laukā. Tā bija H. Ārendtes grāmatas „Prāta dzīve” pirmā daļa „Domāšana”. Otrā daļa – „Gribēšana” – paliek par 2013. gada apņemšanos saraksta sastāvdaļu. Nevienu no augstāk minētajiem redzamajiem notikumiem neizdzīvoju tā, kā būtu gribējusi – pietrūka paškontroles, pašiedvesmas, pašanalīzes. Visos šajos notikumos pietrūka manis. Es pārlieku ļāvos un apkārtējā vide un cilvēki nekautrējās to izmantot. Dīvainā kārtā, lai cik nepareizi sanāca būt šajos notikumos, no tiem visiem gala beigās ir „iegūts” kas labs. Es varu būt līdzās godīgumam, prātam un pašdisciplīnai tādos apmēros, kas iedvesmo. Es beidzot esmu vidē, kas manī nerada disharmoniju. Man ar to pietiek, jo koncepts „mājas” manī pazuda, šķiet, atgriežoties no stopēšanas pieredzes. Maroka bija tik ļoti ārpus komfortzonas, ka, šķiet, pat tagad vēl neesmu aptvērusi visu, kas tur notika. Darbs ir bijis pārlieku apziņu piesārņojošs, tāpēc vēl viens punkts jaungada apņemšanos sarakstā, ir atbīdīt darbu uz zemāku vietu prioritātēs.
Šogad pamazām iesāku patiesi apzināt savas spējas un iespējas ietekmēt un kontrolēt savu rīcību, domāšanu un valodu. Lai arī tas ir atvēris acis uz pamatīgu nekārtību sevī un citos, tomēr tam visam apakšā ir dziļa pārliecība, ka tas ir man par labu. Un galu galā – ja ceļš ir uzsākts, nav manā dabā griezties atpakaļ. Un šoreiz laikam pat ne tik nav manā dabā, cik nav manā varā.

Jums un sev vēlu -
pēc iespējas mazāk sevi attaisnot un mierināt
pēc iespējas vairāk sevi iepazīt un audzināt.

Vairāk satikties ar to vienīgo cilvēku, kura priekšā nedrīkst izlikties.

Ilgu laiku nevarēju saprast cilvēkus, kas teica, ka viņiem patikt satikt cilvēkus.Vakar sapratu, ka iespējams daļēji vai vismaz daļa no viņiem neprecīzi formulē savu domu, jo, man šķiet, precīzāk būtu teikt

- man patīk satikt cilvēkus pirmo reizi un tikai!

Vismaz par sevi tā šobrīd varu teikt. Kāpēc? Uzsākot sarunu ar nepazīstamu cilvēku, man nav augstu sagaižu (sagaides - tā es latviskoju vārdu expectations), tāpēc vilties ir gandrīz neiespējami un dažreiz pat izdodas patīkami pārsteigumi. Tā, piemēram, vakar pavisam nejauši izdevās iepazīties ar diviem cilvēkiem, ar kuriem spējām uzturēt aizrautīgas sarunas ne par Z-svētkiem, ne darbu, ne ģimeni un bērniem.

Tā kā jā - es ir atkal priecīgs un laimīgs un vispār tāda jūtos, aizdomīgi, bet jau visu nedēļu. Sāku domāt vai tik neiroloģe nebūs kļūdījusies ar diagnozi - es tomēr sliektos uz bipolāriem traucējumiem (ha ha ha).