Trīs dienas stingrs gultas režīms, brokastu piedevas - 6 tabletītes katru rītu, līdz Jaungadam fizioterapija ar elektrovadiņiem - nē, es nesūdzos. Ir interesanti.
ā, piemirsu - vēl taču tika konstatēta arī veģetatīvā distonija. Kādi bija argumenti? Esmu bāla un uztaisīju drāmu ARSā, kad mani, ar apdullušu, apsistu galvu, jau kuro reizi gribēja pārsūtīt(pasūtīt?) pie nākamā lodziņa/stāva, utt. Varbūt Maskava asarām netic, bet sīkstas kundzītes gan, jo pēkšņi visi lodziņi, durvis un citi šķēršļi tika novākti un tiku ārsta kabinetā jau pēc 15 minūtēm. Nācās vien iegūt mantojumā diagnozi, bet tas jau tā - moderni tagad. :)

My dearly beloved men!

You leave me no choice but to love my husband...
jo,

ja daļa no jums domā, ka spēs mani ietekmēt izliekoties, ka pēkšni ir ieinteresēti alternatīvās izklaides vietās vai stāstot, cik skaists ir mans mētelis, kas izskatosies pēc padomju virsnieka ģērba, lai gan iepriekš to vien darījuši kā uzturējušies mainstream iestādēs un atbalstījuši mainstream modi

vai

ja otra daļa no jums domā, ka stāstos par to, ka jūsu bērni ir ģēniji, jūsu bijušās sievas - egoistiskas mākslinieces, bet jūs paši - gandrīz ģēniji, kas mīl savu darbu, bet savu ģenialitāti upurējuši sievai un bērniem par labu, es noslīkšu kā peldētnemācētājs dziļā dīķī,

jūs vai nu pazemojat paši sevi vai mani.

Anyway, as said above - you leave me no choice....

Sarunas līdz 4.44. Cik ļoti tas bija pietrūcis.

Lai lidinās tie, kam spārnos spēks, es savus glīti sakļauju un norimstos.

Kad man jau sāka šķist, ka nekas mani vairs nespēj pārsteigt...

Stāsts sākas pārdesmitus gadu atpakaļ, kad, nomirstot manai vecvecmāmiņai, vecmamma ar viedu ziņu, kapos norezervēja laukumu četrām personām - savai nu jau mirušajai mātei, sev, savam vīram un... Ceturtā vieta tika atstāta nenoskārstai vajadzībai.
Pirms septiņiem gadiem aizgāja mana vecmāmiņa. Tātad - aizpildījās viena no trim atlikušajām vietām. Viņas vīrs, būdams cilvēks ar zelta rokām, bet absolūti nespējīgs darboties bez virsvadītāja, ne ilgāk kā gada laikā atradu sev trešo sievu. Drīz vien, viņi pārvācās dzīvot kopā nelielā mājā, atstājot mani, tobrīd pilnas dienas strādājošu studenti vienu apkurināmā divstāvu mājā. Pēc laiciņa sāka parādīties dīvainas tendences viņu un līdz ar to arī mūsu attiecībās. Mēģinot sazvanīt "vectēvu"(mums nav bioloģisku saišu), telefonu vienmēr pacēla viņa nu jau sieva un tikai pēc smalkas izpratināšanas izvērtēja vai klausuli nodot tālāk mērķa personai vai tomēr nē.

Long story short....
Kad mana mamma vakar devās uzkopt kapus, liels bija viņas pārsteigums blakus savas mammas un vecmammas kapu kopiņām un vienkāršajai glītajai kapu plāksnei, ieraudzīt milzīgu kapakmeni, uz kura gozējās vecmammas vīra vārds un viņa tagadējās sievas vārds. Vēl lielāks pārsteigums bija ieraudzīt, ka kapakmens uzlikts raugoties uz dzīvi perspektīvā, t.i., abi stāsta varoņi vēl ir starp mums, bet, tā teikt, aizsituši sev vietiņu. Zem vārdiem, uzvārdiem un dzimšanas datumiem, gozējas uzraksts: "Kristus vakar, šodien un vienmēr". 
Tā nu vienā jaukā dienā mūsu ģimenes kapu placītī atdusēsies mana vecvecmāmiņa, vecmamma, viņas vīrs un vīra pēdējā sieva.Tas viss protams ar gādīgā Kristus palīdzību.
Lai arī neesmu ne pārlieku konservatīva, ne aizraujos ar kapu tradīcijām, tad šo pavērsienu man tomēr ir pagrūti saprast. Varbūt pagaidām.

Cita starpā, daudz laimes dzimšanas dienā vecmāmiņ!

ja man kādreiz dotu varu imaginārā valstī, es ieviestu vienpatības kompromisa nodokli.

"[..]The ideal candidate would be good with their hands and broke enough to need employment, but still conversant in the tastes of the upper classes, whose purchases supplied most of the factory’s revenue. What Wedgwood needed, obviously, was an artist. So he hired one, and the field of industrial design was born."

Iz jacobinmag.com/2012/08/designing-culture/

Un tieši pirms došanās uz ļoti līdzīga tipa "fabriku"...

Tikai šovakar mani beidzot pārņēma sen gaidītā mājīguma sajūta jaunajā miteklī. Jā, arī pagājušajā nedēļas nogalē tāda pavīdēja, bet tā bija manis kā daļas no tandēma mājīguma sajūta. Šovakar, šķiet, jau 4to vakaru esmu šeit viena un beidzot, beidzot tā labā sajūta ir klāt arī man kā atsevišķai vienībai. Šķiet, šādas sajūtas nav nācies piedzīvot pēdējos četrus mēnešus noteikti, ja ne ilgāk.
Lieki piebilst, ka baudu aizgūtnēm!

Current Mood: mājas
Current Music: Lāčplēša iela

Kā var zināt, ka tavs izcili dramatiski drūmais rīts ir no mušas izpūsts zilonis?
Ejot uz darbu, sastop pilnīgi svešu cilvēku, kurš tev velta sirsnīgāko ilgā laika periodā redzēto smaidu. Ja tas garastāvokli neuzlabo, tad tev ir depresija. Ja tas garastāvokli uzlabo, tad ir cerība.

Ainiņa iz svētdienas sadzīves - Norvēģa dzīvoklī gatavoju ēst izmantojot indiešu garšvielas un starplaikos lasot krievu autora darbu angļu valodā.