Ilgi meklēju to, kurš nozadzis manu ieinteresētību par pasauli. Aizmirsu spogulī ieskatīties. Nebūtu bijis tik ilgi jāmeklē.

Forši atmosties no sava pašpārliecības miega, kurā pats esi sevi ieaijājis, kad kāds, pilnīgi negaidīti, atrod tavu Ahileja papēdi, un iecērtas tajā līdz kaulam. Amizanti vērot, kā tanī pat mirklī kā balons piepūšas aizvainojums. Uzreiz gan var just, ka tas ir tāds ego izraisīts, nevis pamatots aizvainojums (ja tāds vispār ir iespējams). Pēc tā nāk dusmas, kas negribīgi, bet jāatzīst, ir dusmas pašam uz sevi, jo zini taču, ka varēji sagatavot papēžus uzbrukumam. Nu ko tur daudz - taisnība ir tam, kas pamana vājo vietu un uz to norāda. Audzēsim ādu un mainīsim papēžus.

Kā dzīvot starp samierināšanos un nesamierināšanos? Ar kādiem svariem, kādām lupām jāsver un jāpēta katrs lielums, lai izvēlētos - ar šo samierināties, bet ar šo gan ne. No tīnības laika mūžīgās nesamierināšanās esmu pietuvojusies pārlieku tuvu otram grāvim - samierināties gandrīz ar visu. Bet tas nogalina fantāziju un domāšanu kā tādu. Samierināšanās padara trulu.

Esam tikushi aaraa no Marakeshas un ar nelieliem paapratumiem un materialiem zaudejumiem (25 eiro, konta numuru driikst prasiit personigi :) ) nonaakushi Boumalne Dades. Naudu no mums meegina spiest kaa no jau trisreiz izspiestiem citroniem, taapeec, kameer man par to mazaaka beeda, jo mani jau te par cilveeku neuzskata, liidz ar to arii ar mani iipashi nesarunaajas, M iet gruutaak. Karstums arii gaazh no kaajaam.
Bet par skaisto - shodien 6h pavadiijaam autobusaa un nee, tas gan nebija skaisti, bet ainavas pa logiem vienkaarshi fantastiskas! Vairaak viss jau ar aciim sabildeets, bet sho to bildees ar varees apskatiit. Padziivosim tagad divas naktis, pusotru dienu pie amerikaanu Peace corp' ista. Varbuut vismaz shiis divas dienas macinsh tiks plaaninaats sapraatiigos apmeeros.

Cerot, ka jums tur viss jauki!

Patiesaa cienaa,

M & M OK :)

Lai paliek Rietumu sieviete mājās.
Lai paliek mājās darbs un vēl darbs.
Lai paliek mājās krāšļi.
Lai paliek mājās drēbj-tēl-kaudzes.

Lai līdzi tikai pats, līdzgājējs, papīrs, pildspalva un iztikas minimums uz āra uzvelkams un iekšā ieliekams.

Vēl tikai jāsagaida brīdis, kad gars panāks laiku un sapratīs, kurā dienā jau esmu. Vēl klūp un krīt, un nonāk strupceļos, bet cerība nezūd, ka laikā būs klāt.

Man liekas tik sirsnīgi mīļi tie jaunie anarhistu pāri, kas ar putām uz lūpām postulē, ka "mēs nekad neprecēsimies" un "kāpēc gan visu sabojāt", kamēr viņu darbības - vienošanās par vienotu dzīves stilu, ilglaicīga kopā būšana, ikdienas prieku un bēdu dalīšana un vienkārši skaista kopā būšana - jau būtībā parāda to, ka viņi ir apprecējušies. Jo kas gan cits ir laulība, ja ne augstākminētās darbības? Sirsnīgi cik ļoti var baidīt viens vienīgs vārds, astoņi mazi burtiņi.

Kad beidzot manā dzīvē parādīsies cilvēki, uz kuriem var paļauties? Nu neesam mēs vairs maziņi. Nav vairs neviena pienākums mūs stumdīt, pamudināt un bakstīt. Nu sākam taču beidzot vismaz mēģināt tiekties būt tādi, ka varētu paši sev drusku pat patikt.
Uzņemties atbildību par savu rīcību un rēķināties ar līdzcilvēkiem nav nemaz tik biedējoši un grūti. Ja tam pievieno nedaudz patstāvīgas domas, kokteilis sanāk pat reibinoši jauks. Protams, pie jaunām garšām ir jāpierod. Bet diez vai labāk ir sūdzēties par vēdersāpēm, nepārtraucot strēbt vecmāmiņas ierūgušo ābolu vīnu, jo redz vecmāmuļa mīļa un tradīcijas jāievēro.

Nepietiek jau ar to, ka vakar prāts beidzot panāca ķermeni, kas var būt gan ļoti atbrīvojoša un svētmirklīga sajūta, gan nedaudz biedējoša un sireāla, kad pēkšņi ar visu savu būtību apzinies, kas šobrīd esi, ko dari/grasies darīt, utt. Vakar bija otrais gadījums.
Tam plusā nakts laikā pamodos divreiz no tā, ka kāds uz ielas kliedza tā, it kā nupat pēdējā stunda klāt būtu. Varbūt arī kāda prāts bij' ķermeni panācis?

Tagad ar visu šo informāciju savā mazajā galvā tēlošu priecīgu un iešu uz darbu.