Semestri noslēdzu. Viedus ceļa vārdus kabatās saliekot, palaidu skolojamos plašajās ārēs. Pretī saņēmu pateicības kā vārdiski, tā mantiski un nu, beidzot, varu visas buramgrāmatas nolikt, lai pārvasaro un gaida vismaz zinību mēnesi, ja ne vēl tālākus laikus.

ai, viss tā skrien... ja izdodas pa vidu apstāties un uz to paskatīties no malas, tad jau pat forši - sajūta kā karuselī. Viļos cilvēkos un atkal iemīlos tajos. Samierinos un r-evolucionēju.

Vairāk uzdrīkstos, kā rezultātā vairāk iegūstu, bet šo to būtisku arī zaudēju. Vēl joprojām pieaugu. Un atkal - kamēr esmu visā notikumu virpulī iekšā, šķiet, ka manā kontrolē nav itin nekas no tā visa. un atkal - ja tomēr izdodas apstāties un uzmest pašai sev skatu - nu nav tik traki!

Redz, 10 km ar baskājām gar jūru tomēr spēj parādīt, ka būtībā jau viss ir sasodīti labi.

Lielum lielais paldies maniem brīvdienu biedriem par to, ka bijām veselīgās devās gan kopā, gan katrs atsevišķi. Jūs atgriezāt manī kaut mazu cerību par to, ka ir pasaulē cilvēki, kas saprot klusuma un vienatnes burvību.
Lasot grāmatu, iegrimu patiesā baudā ne tik daudz par grāmatas saturu, cik par apziņu, ka varu atļauties lasīt un nekur nav jāskrien ne pēc pusstundas, ne stundas.
No otras puses, sajūta nedaudz biedējoša, jo pirms šīm brīvdienām nespēju atcerēties reizi, kad tā būtu varējusi atļauties.
Bet ko nu par to - vēl joprojām peldu savā klusuma bumbā un izbaudu katru mirkli, jo tas, ka pilsēta to ātrāk vai vēlāk tāpat uzšķērdīs, ir skaidrs jau tagad.

Berlīne ir kā tāds liels spēles Monopols laukums. Izkāpjot Varšauerštrāsē tev uzreiz skaidrs, ka šitie nu nav nekādi lillā vai zaļie īpašumi un pat ne dzeltenie. Alexanderplatz varētu būt dzeltenie. Šķiet, zaļajos un lillā nemaz nebūšu pabijusi. Skatos brr Berlīnes bildes un vienā no tām Warschauer strasse pieturas izjūtas lauztin laužas uz āru. Bet droši vien tikai tiem, kas tur bijuši. 

Gribas tā -

Kāds varētu steidzami sākt nodarboties ar otreizējās pārstrādes papīra trauku izgatavošanu, citādi šobrīd pieejamā bezgaumība atkal un atkal liek atgriezties pie domas par klusām un nemanāmām svinībām. Bet nu, ja tā labi padomā, droši vien vienīgie, kurus satrauc šādas detaļas, esam mēs paši, tā kā - rāmu garu, rāmu garu.

visu laiku skan galvā: 

Vakaros atgūstu ticību pasaulei, palasot sava attālā radinieka Pētera dienu piezīmes, kuru rakstīšanu viņš iekopis, turpinot savas sievas tradīciju. Nelielas piezīmes sešu gadu garumā pilnas dziļas mīlestības pret mūžībā aizgājušo sievu. Līdz tādām detaļām, ka visus šos sešus gadus ēdienreizēs allaž tiek uzlikti galda piederumi, krūzīte un šķīvis arī viņai un par dažādiem ikdienas darbiem vai nedarbiem tiek izteiktas piezīmes "Laurai patiktu" vai " Laura bārtos".
No rītiem man reizēm izdodas noķert skaistu mirkli uz Lāčplēša/Tērbatas stūra: tur dzīvo kāds vecs pāris, kur vīrs no rītiem vēl dodas uz darbu un vienmēr, pāriedams ielu, pagriežas, lai pamātu sievai, kas skatās pa logu vēsākās dienās, vai ir iznākusi uz balkona siltākās dienās.
Ja izdodas būt par liecinieku kam tādam, visas ikdienas tik ļoti svarīgās lietas pēkšņi saraujas sīkas un niecīgas.
Mana iekšiene smaida.

Pierakstīšana dod jēgu dienai... Iespējams tāpēc šodien atradu savu attālu radinieku kalendārus-plānotājus ar, kaut miniatūrām, bet piezīmēm katrā dienā kopš 1981. gada. 

Braucot šorīt uz centru, tūliņ pēc iekāpšanas un pīkstināšanas procesa, man no maciņa izbira saujiņa santīmu. Mini valsts modelis=RS autobuss atkal pierādījās visā savā godībā - pāris cilvēki palīdzēja salasīt naudiņu, kamēr viens paspēja 20-santīmnieku iešmaukt sev kabatā. Pati jau pat to nebūtu pamanījusi, bet, protams, katrā sevi cienošā autobusā ir modrās tēvijas sardzes, kas mani par to sašutuma pilnā balsī informēja. Es tikai noteicu, ka varbūt viņam vairāk vajadzēja un smaidīju, klusībā ar nelielām bailēm iztēlojoties kādi masu nemieri būtu notikuši, ja izbirušie būtu lati.