Un tā mēs visi nomirstam.
Dažs ātrāk, dažs vēlāk, dažs vairākkārt.
Un visvairāk bail no nāves ir tieši jaunajiem.
Tāpēc tik izsmisīgi visu laiku mēģinām radīt paliekošas uzvaras.
Varbūt būtu jācenšas nomirt.
Un tad kā rēgam vērot pārējo centienus celt pieminekļus.
Un cerēt, ka vēl kāds izvēlēsies nomirt.
Jo pat rēgus piemeklē vientulība.
Un nevajag rēgus uztvert par vienpašiem.
Viņi ir tikai migla.
Viņi ir daļa no lietus, siltuma un nakts.
Rēgs, kas izvēlējies nomirt, to izdarījis, lai būtu daļa no.
Nevis lai nošķirtos.

Retu reizi izdzirdot kādu nedzirdētu dziesmu, kuras vārdi ieintriģē, prasu gūglei, lai atrod man tekstu. Visbiežāk tos atrodu kādā palēta paskata mājaslapā, kur vienmēr tiek piedāvāts konkrēto dziesmu iegūt sev kā zvana toni. amizanti šajā piedāvājumā izskatījās šīsdienas meklējamā dziesma - Antony And The Johnsons "Hitler in my heart".

Tomēr traki izaugt ar apziņu, ka pieauguši cilvēki sarunājas nevis mētājas ar apvainojumiem gadījumos, kad ir atšķirīgi viedokļi, jo tagad nereti gadās nonākt situācijās, kad skatos uz pieaugušiem cilvēkiem izbrīnā izplestām acīm un vispār nesaprotu, kas te tagad notiek un vai "strīdā" iesaistītajām personām pašām tiešām šķiet, ka bārstoties emociju izvirdumiem, kaut ko izdosies atrisināt.

Pilnīgi nejauši grāmatnīcā uzskrēju Annelijas Rufusas grāmatai "Ballīte vienatnē":

"Kāds tev saka: "Iesim pusdienās!" Tu sakod zobus. Tava muskulatūra sāk vibrēt, sajūtot dziņu bēgt. Tas, pēc kā citi tiecas, ko uzskata par pašsaprotamu - kontakts un brālība, un dalīšanās, kas dod tiem spēku,- tevi iztukšo. [..]
Tam nav sakara ar naidu. Es neienīdu cilvēkus gaisa šova pūlī. Es neienīdu vīru, kurš pārliecās pār margām, tetovējumu uz viņa muguras, kurā bija attēlots sātas ar bērna seju virs uzraksta "Born Horny". Es neienīstu savus radiniekus vai tos cilvēkus, kuru vārdi pilda manu adrešu grāmatiņu. Bet es nevēlos doties pusdienās kopā ar kādu no viņiem. Tas nav nekas personisks. Es neesmu dusmīga. Un man arī nav bail. Es neesmu kautrīga. Man nav briesmīgi sliktas manieres."

Izskatās, būs izklaide šodienai. :)





* citāts iz grāmatas ievada.

Dienas leiputrija savijās kopā no trim dažādiem notikumiem, kas citu starpā pastiprināti piesaistīja manu uzmanību un visiem pārējiem mazajiem mirkļiem, kas radīja atbilstošas noskaņas fonu.

1. No rīta, dodoties trolejbusā uz staciju, pievērsu uzmanību kādam interesantam tandēmam - viens otram blakus sēdēja pusaugu meitene un vecs, vecs vīrs. Nekas neliecināja, ka viņi būtu savā starpā pazīstami - meitene, atbilstoši savam vecumam ar pasaules sāpju pilnu sejas izteiksmi te vērās ārā pa logu, te atkal telefonā, kamēr večuka sejas izteiksme bija kāda nu tā večukiem mēdz būt - večišķa, bet bez konkrētām iezīmēm, lai varētu noteikt, kas šamiem padomā. Interesanti kļuva brīdī, kad pamanīju, ka večuka roka stabili nogūlusi uz meitenes augštilba. Protams, pirmā doma bija, ka būšu maldījusies savos vērojumos, un viņi tomēr savā starpā ir pazīstami, bet viņi turpināja izturēties kā svešinieki un meitene izkāpa pāris pieturas pirms viņa. Un te nu varētu uzburt vairākus scenārijus no abām iesaistītajām pusēm - vīriņš tiešām traks kārumnieks vai, piemēram, trakoti vientuļš un viņam vienkārši vajadzēja sajust cilvēcisku siltumu. Savukārt kāds varēja būt meitenes domu gājiens? Bailes iebilst vai samiernieciska attieksme - sak, lai jau večukam prieciņš? Tomēr patīk tās izrādes, kurās beigas vari izdomāt pats :)

2. Pieredze stacijā jau vairs nebija tik pozitīva. Kā jau pirmajā svētku dienā stacija bija pārpildīta cilvēkiem, tā kā saņēmu visu savu drosmi un stājos rindā pēc biļetes. Savas acis neesmu iemācījusies kontrolēt tāpēc tās atkal sāka vērot. Iedzēruši cilvēki šādās dienās nav nekāds pārsteigums, bet līdz šim man tieši nebija nācies saskarties ar to, ko pieredzēju šodien - kāds puisis no iereibušas kompānijas ejot garām pilnīgi nepazīstamam vīrietim ar elkoni no visa spēka iegāza viņam pa aci. Prāts viņam pietika vai līdzēja arī tas, ka ar viņu kopā bija dāma, bet pretī viņš nesita. Jēga arī nebūtu bijusi, jo trīs brašuļi no kompānijas izskatījās pēc tādiem, kas sistu līdz brīdim, kamēr sitamais objekts vairs nekustētos. Kad jau biju iegādājusies biļeti un devos perona virzienā, redzēju, ka ir iesaistījusies arī policija, tā kā kaut kāds risinājums varbūt lietai arī beigās radās.

3. Dīvaiņi vilcienā pēc šī visa jau likās tādi mīlīgi pūkaini lācīši, bet vēl pēdējais pārbaudījums mani sagaidīja Valmieras Maximā, kur izskatījās, ka sabraukusi visa Valmiera - cilvēki priecīgi dziedāja līdz radio atskaņotajām dziesmām, dažs pat dejoja un likās, ka ja veikala vidū iekārtu lielas šūpoles, ļaudīm vispār liktos, ka viņi ir nonākuši paradīzē. Es klusi noburkšķēju 'paldies, nē', mēģināju savākt izdzīvošanas komplektu, lai pēc iespējas ilgāk no mājas nebūtu jāiziet, un laidos lapās ko kājas nes.

Paldies dievam, nē!, tēvam par to, ka viņš atstājis vairāk kā puspilnu Bombay Saphire. Atbraucu uz Valmieru, veikalā nopirku pārējo artilēriju un esmu gatava iebarikādēties vienatnē ar vecām omītes bildēm,vēstulēm un MIERU.

Jo vairāk eju ārā, jo skumjāk paliek. Neiet nevaru, jo neesmu atmetusi cerību sastapt kādu(s), kuru vērts būs bijis šito visu piedzīvot.

visa cita starpā, pasaule varētu būt tuvu sašķīšanai, jo pēdējo dienu laikā esmu paspējusi atstāt veikalā karti, kafejnīcā maisiņu ar augļiem un noteikti aizmirsusi izdarīt vēl ko svarīgu, par ko šobrīd vienkārši neatceros.
vēl šodien, ļoti dīvaini, ja atļauts piemetināt, bija 15 minūšu intervālā satikt sešus(!) izteikti klibojošus cilvēkus. Vienubrīd man jau sāka šķist vai tik nav kāds flashmobs, sekta, vai kas tamlīdzīgs...

Laikam vienkārši jāatpūšas.

Paldies kaut kam, ka priekšā 5 brīvas dienas.

Niķīt's, dusmiņš un visi pārējie sasēduši cieši apkārt un neļauj man būt.

Tajās padsmit minūtēs, kurās es tur sabiju, kādu jaunu vīrieti apsardze palūdza pamest telpas, jo viņš kādam no jaunajiem atlases darbiniekiem uzklepoja un teica, ka viņam esot tuberkoloze. Vīrietis izskatījās ļoti apmulsis, jo anketa bija tikai latviski, bet viņam dzimtā bij' krievu mēle. Papildinot traģikomismu vēl vajadzētu piebilst, ka filma par deportācijām un, manuprāt, viņš bija perfekti atbilstošs tipāžs.
Vēl gadījās arī tā, ka telpā ienāca kāda ieinteresēta sieviete, bet izdzirdot vārdu 'deportācija' sašutuma pilnu sejas izteiksmi iznesās no telpas tā, it kā tikko būtu apvainota valsts noziegumā.

Pārējais kā jau pienākas šādu filmu kastingos - pāris potenciāli, vai jau esoši VL biedri, pāris tīņi no Rozentāļiem un citādi radoši domājošie, sievieties pēc 30, kas atvilkušas savus ļoti talantīgos un skaistos bērnus, un pa vidam kāds večuks vai večiņa, kuram tas viss kaut ko arī nozīmē.