Dienas leiputrija savijās kopā no trim dažādiem notikumiem, kas citu starpā pastiprināti piesaistīja manu uzmanību un visiem pārējiem mazajiem mirkļiem, kas radīja atbilstošas noskaņas fonu.
1. No rīta, dodoties trolejbusā uz staciju, pievērsu uzmanību kādam interesantam tandēmam - viens otram blakus sēdēja pusaugu meitene un vecs, vecs vīrs. Nekas neliecināja, ka viņi būtu savā starpā pazīstami - meitene, atbilstoši savam vecumam ar pasaules sāpju pilnu sejas izteiksmi te vērās ārā pa logu, te atkal telefonā, kamēr večuka sejas izteiksme bija kāda nu tā večukiem mēdz būt - večišķa, bet bez konkrētām iezīmēm, lai varētu noteikt, kas šamiem padomā. Interesanti kļuva brīdī, kad pamanīju, ka večuka roka stabili nogūlusi uz meitenes augštilba. Protams, pirmā doma bija, ka būšu maldījusies savos vērojumos, un viņi tomēr savā starpā ir pazīstami, bet viņi turpināja izturēties kā svešinieki un meitene izkāpa pāris pieturas pirms viņa. Un te nu varētu uzburt vairākus scenārijus no abām iesaistītajām pusēm - vīriņš tiešām traks kārumnieks vai, piemēram, trakoti vientuļš un viņam vienkārši vajadzēja sajust cilvēcisku siltumu. Savukārt kāds varēja būt meitenes domu gājiens? Bailes iebilst vai samiernieciska attieksme - sak, lai jau večukam prieciņš? Tomēr patīk tās izrādes, kurās beigas vari izdomāt pats :)
2. Pieredze stacijā jau vairs nebija tik pozitīva. Kā jau pirmajā svētku dienā stacija bija pārpildīta cilvēkiem, tā kā saņēmu visu savu drosmi un stājos rindā pēc biļetes. Savas acis neesmu iemācījusies kontrolēt tāpēc tās atkal sāka vērot. Iedzēruši cilvēki šādās dienās nav nekāds pārsteigums, bet līdz šim man tieši nebija nācies saskarties ar to, ko pieredzēju šodien - kāds puisis no iereibušas kompānijas ejot garām pilnīgi nepazīstamam vīrietim ar elkoni no visa spēka iegāza viņam pa aci. Prāts viņam pietika vai līdzēja arī tas, ka ar viņu kopā bija dāma, bet pretī viņš nesita. Jēga arī nebūtu bijusi, jo trīs brašuļi no kompānijas izskatījās pēc tādiem, kas sistu līdz brīdim, kamēr sitamais objekts vairs nekustētos. Kad jau biju iegādājusies biļeti un devos perona virzienā, redzēju, ka ir iesaistījusies arī policija, tā kā kaut kāds risinājums varbūt lietai arī beigās radās.
3. Dīvaiņi vilcienā pēc šī visa jau likās tādi mīlīgi pūkaini lācīši, bet vēl pēdējais pārbaudījums mani sagaidīja Valmieras Maximā, kur izskatījās, ka sabraukusi visa Valmiera - cilvēki priecīgi dziedāja līdz radio atskaņotajām dziesmām, dažs pat dejoja un likās, ka ja veikala vidū iekārtu lielas šūpoles, ļaudīm vispār liktos, ka viņi ir nonākuši paradīzē. Es klusi noburkšķēju 'paldies, nē', mēģināju savākt izdzīvošanas komplektu, lai pēc iespējas ilgāk no mājas nebūtu jāiziet, un laidos lapās ko kājas nes.
|