Kaut kur dziļi galvā sēž koncepts, ka laika plānošana ir kaut kas nicinošs - liecina par garlaicīgu, vienmuļu, paredzamu dzīvi.

Kā šim priekštatam ierādīt tā īsto vietu?

Un kā pašai sevi tur dziļi galvā pārliecināt, ka plānojot darāmo paliek vairāk laika spontanitātei (kas, kā nojaušat, manā "dziļi galvā sēdošajā vērtību listē" ir kaut kas skaists, burvīgs, mirklīgs un laimīgs)?