Es gribētu, lai to paralizējošo panikas sajūtu, kas neļauj strukturizēt domas un aukstasinīgi izvērtēt savas iespējas, varētu izsūknēt no sevis tā, kā piemēram lors tīra degunkanālus. Es būtu gatava paciest to milzu šprici vienalga kurā savā ķermeņa vietā, ja tas varētu atdot normālu darboties spēju. Es neprasu mieru un harmoniju; tikai neproduktīvo stresu atkal pārvērst produktīvajā.

Cita pasaule. Piezīmes sev un citiem interesentiem, kas gatavi šo lasīt kā pētījuma materiālu, nevis tīksmināšanos vai lielīšanos.

Vieta: Restorāns Bibliotēka Nr. 1

Piedalās:
No "mūsu" puses:
uzņēmuma līdzīpašnieks, 30 gadu pieredze mediju jomā, zināms cilvēks aprindās.
ražošanas vadītājs, 25 gadu pieredze vienā no lielākajiem mediju koncerniem.

Klientus pārstāv:
uzņēmuma vadītāja, ap 20 gadu pieredze dažādās ar medijiem saistītās darba vietās
digitālo projektu vadītāja, ar grafiskā dizaina izglītību un padsmit gadu pieredzi.

Nu jā - un tad es - 3 gadu pieredze konkrētajā jomā. Paņemta līdzi, šķiet, kā ražošanas vadītāja protežē. Teorētiski pie manis ir pamatīgi "strādāts" pēdējos pāris mēnešus, nu bija pienācis laiks arī praksei.


***
Vakara pārsteigums - izrādās, ka labākais brīdis intensīvām biznesa sarunām par to, kas ko kuram darīs, lai visiem būtu labi, notiek pēc 3 dažādu alkoholu nobaudīšanas. Manas smadzenes ir iegājušas jau tādā pa pusei stand by režīmā, kad pārējās iesaistītās personas pēkšņi izvelk labi uzasinātās prāta bultas un 20 minūšu laikā sašauj viens otra mērķus. Sēdēju iekšēji pavērtu mutīti un mācījos. Ai, kā mācījos. Nu gan - nekam citam kā ar labu nakti vairs nav spēka.

Man patīk, ka es pamazām kļūstu par to cilvēku, kurš nepaļaujas uz savu kategorisko "es zinu, ka tas ir tā", bet pārbauda un atrod pamatojumu savam "zinu". Ir interesantāk dzīvot ar sevi ieinteresētu.

Teikšu kā ir  - jau nez kuro reizi uzsākt cīņu ar savu nedisciplinētību, atkarību no sekluma un gribasspēka trūkumu ir ļoti nogurdinoši. Un, lai arī pirmās dienas bilance pēc plusu un mīnusu kopsavilkšanas ir ar pozitīvu nokrāsu, nogurums arī tāds, ka jau deviņos vakarā vienīgais par ko spēju domāt ir gulta.

Visgrūtāk šķiet ies ar iracionālām bailēm un emocijām, kas piesaistītas konkrētiem vārdiem. Arī sarunās ar sevi stipri vien jāpiedomā pie vārdu izvēles, jo mēdzu izmantot tos, kas palīdz vai nu sevi attaisnot, vai padarīt par upuri. Un tikmēr slinkums apmierināti murrā atkal guvis virsroku.
Par bailēm runājot patiesībā patiešām palīdz klasiskie jautājumi - no kā tu baidies? un kas ir sliktākais, kas varētu notikt? Detalizēti uz tiem atbildot, parasti izrādās, ka zaudējuma risks kaut ko darīt par spīti bailēm lielākoties ir mazāks, sliktākajā gadījumā vienāds ar situāciju, kurā izvēlētos, neko nedarīt un "samierināties". 

We talked about everything 'til we laughed about it

Aizvien biežāk sanāk dzirdēt, ka citiem cilvēkiem šķiet, ka es varu vairāk nekā man pašai ticas. Viss jau pareizi - aktierēšana manī no bērna kājas ielikta, tā kā notēlot kaut ko neticamu varu miera vējos.

Bet ja nopietni - varbūt beidzot jāsāk viņos klausīties, jāatmet savs fatālisms un darīšanas pēc arī kaut kas jāizdara. Ja ne rezultāts, tad interesantāka dzīvošana garantēta.

Un kāds vēl brīnās kāpēc man tā patīk zīloņi!

Pieņemt faktu, ka neviens un nekas ārpus manis nepieškirs šai dzīvei nozīmi, bet, ka šī radikālā neatkarība un Nekas, var būt galvenais iemesls aktīvai dzīvei.

aīīī, tā jaukā sajūta, kad beidzot, raksta pēdējā lappusē, atrodi pareizo veidu kā izteikt kādu jēdzienu, kam dzimtenītes valodā nav ekvivalenta!

No šodienas iešu gulēt 10tos vakarā. Vecums nenāk viens un ūbermiegainība rītos vēl būtu sīkums, bet tai līdzi nākošais absolūtais gribasspēka un motivācijas vai pašapmāna trūkums gan ir galinošs. Neba jau nu ka es katru dienu kalnus gāzt gribētu, bet kaut vai kontrolēt savas emocijas un darbības vai vismaz pašai sev radīt ilūziju, ka to daru, jau būtu ļoti jauki.