Kad beidzot mājās un kaimiņos ir klusums, darbā kāds, šķiet, stāvu zemāk, ir nodevies basu pielūgsmei. 

Savos 27 sveru 48 un pirmo reizi mūžā uzvarēju sporta spēļu totalizatorā, kā rezultātā man ir pilna atvilkne dīvainu našķu.

Tags: Muļķības

Tam, ka atgriezusies ieinteresētība dzīvē un dažādos tās izpētes procesos ir tomēr viens liels mīnuss - visu laiku kaut kam pietrūkst laika. Atmest negribas neko, bet paspēt visu arī neiespējami.

Vakar satiku ilgi nesatiktu kursa biedreni un biju atjaunotajā Zirgu pastā. Abas šīs darbības mani gala beigās padarīja ļoti skumju. Ilgi nevarēju saprast, kas ir šo skumju iemesls (neesmu droša, ka esmu sapratusi arī tagad), bet šķiet, ka kaut kā sāku apjaust iemeslus. Uz Zirgu pasta un akadēmijas laikiem atskatos kā uz vieglajiem, tīrajiem un labajiem laikiem, kuros bija maz atbildības un daudz prieka. Un nē, es neesmu bēdīga par to, ka pagājusi jaunība... :) Skumjas, šķiet, rada tas, ka neesmu spējusi to daļu sevis saglabāt savā tagadnes ikdienā. Man skumji pašai par sevi, ka nemāku tā plūstoši pāriet no viena sava es uz kādu nākamo. Es mēģinu griezt kā ar nazi - es-toreiz un es-tagad. Un tad, katra satikšanās ar to daļu dzīves, kas piedzīvota es-toreiz laikā, ir sāpīga. Nu tā kā strauji pārtrūkušas attiecības, kurās kaut kas nav izrunāts līdz galam. Ir notikusi tāda ārēja attīstība, bet iekšēji - tāda "vecā" es pamešana un kopdzīves uzsākšana ar savu "jauno" es. 

Kad apstākļi un es pati esmu pārvērtusi savu ikdienu par nemitīgu sevis un savu rīcību kontrolēšanu un apzināšanos, tad tāds jauši nejaušs īsmirklis, kurā pamanu, ka manī iekšā kaut kur ir prieks un es iekšēji smaidu, ir ļoti svētīgs. Tāds tīrs smaids. Ne tāpēc, ka kaut kas būtu sasniegts, iegūts vai saprasts, bet tāds absolūti beznosacījumu un beziemeslu prieks. Mirklis īss, un gandrīz uzreiz pēc tam piemeklēja lielas, visaptverošas skumjas, bet arī tās kaut kā šķiet ļoti pieņemamas un dabiskas.

22 minūtes gara meditācija, ar ritmizētu kustību un monotonu skaņu atkārtošanu.
Garas un grūtas tādas 22 minūtes.
Bet tas ir izdarāms.
Un mierpilna eiforijas sajūta ir arī nu jau stundu pēc tam.

Pēdējo divu nedēļu laikā esmu saņēmusi vidēji ap 30-40 epastiem dienā.

Paldies par uzmanību - I'm offline.

Ar dīvainu prieku gaidu iespēju rīt darīt tādas lietas kā ķermeņa, galvas un mājas kārtošana un tīrīšana.

Vajag pavisam maz - pacietību un vismaz vienu cilvēku, kurš ir tavā pusē. Paldies, ka man tā ir.

Man pēdējā nedēļā bieži nākas atbildēt uz jautājumiem - kā es vēl turos? kā es jūtos? utt.

Tā kā nopietnas atbildes uz to man nav, saku - kamēr Milda tur zvaigznes, es turos.

Pieļauju, ka šī būs viena no grūtākajām, ja ne pati grūtākā diena manā līdzšinējā mūžā. Es tomēr esmu baigais emocionālais vārgulis. Turu īkšķus, lai ķermenis iztur.