Vispār jau smieklīgi, ja tas nebūtu nopietni:

"The print house will “rip” the magazine on Monday and I have to approve it – I do not now what to approve..."

"OK, there are new pictures in the gallery "Få håret tillage" but there are no pictures"

Mana darba devēja atrašānās pārtūkstoš km attālumā neliedz viņam būt enerģijas vampīram. 25 min Skype talk'a un mani tagad tikai žēlot, nolikt ūdens malā un ļaut būt.

Note to myself:

Neērtības sajūta ir neatņemama dzīves sastāvdaļa. Nevajag no tās par visām varītēm mēģināt izvairīties. Ar to vajag samierināties. Neērtība savā ziņā ir priekšspēle patiesībai. Ne vienmēr. Bet reizēm.
Ērtas sarunas un situācijas bieži vien ir pieklājīgi glaimi vai sarunas par neko.

It kā jau solīju sev atturēties, bet šodien ir pieļaujams baltvīns, jo 5 mēnešu darbs vainagojies ar parakstiņiem uz papīrīšiem, kas sola mums gaišu ilgtermiņa nākotni. Un vislabāk to ir nosvinēt vienatā ar sevi, jo tikai es zinu, cik pūļu tas prasīja. Tāpat arī tikai es saprotu, cik pūļu tas vēl prasīs, bet šodien drīkst iepauzēt ar uztraukšanos.

Svinēšana vienatā gan ir arī drusku neizbēgama, jo manā draugu & paziņu lokā nez kāpēc labas ziņas darba jomā tiek uztvertas kā lielība vai zīmēšanās.

Current Music: The Nightwatchman - Road I must travel

Vasara ir kā mazs, niķīgs bērns. To nav iespējams ielikt nekādos rāmjos. Ja mēģini - tā ar visām četrām spirinās pretī no visa spēka. Teiksi viņai, ka jāapēd sautējums pirms saldā - parādīs mēli, un par spīti izdzīs tevi ārā, lai gan par visām varītēm mēģini pabeigt sen iesāktu online kursu, sakārtot rakstāmgaldu vai pašķetināt tālāk kādu domu mezglu. Un tāpat kā ar maziem, niķīgiem bērniem (vismaz, ja tie ir tavējie) - lai kā viņi tev kristu uz nerviem vai sadusmotu - mīli tu viņus tik un tā. Un tāpat kā ar bērniem - lai arī grūtāk, kamēr viņi ir mazi, tik ļoti negribas lai viņi izaug. Tāpat negribas, lai beidzas vasara, pat ja tā citādi kaut cik sakārtoto ikdienu savanda līdz nepazīšanai.

Priekšnieks trīs dienas guļ manā kabinetā.
Vīrs spēlē datorspēles.


Esmu absolūti mierīga.
Viss ir tieši tik ačgārni, ka jauki.

Visticamāk, sākumā vīrietis nogalinājis nolaupīto sievieti un tad izdarījis pašnāvību. iz TVNET

Hm, vai tad maz iespējama otrāda secība?

Mēģinot labāk apzināties, kur un kādos nolūkos tērēju savu laiku, izgaismojās vēl viens iekšējs māns/uzskats, kas rada nevajadzīgu frustrāciju. Kaut kur dziļi iesakņojies pieņēmums, ka ir jāsasniedz brīdis, kurā manā to do listē vairs nav neviena uzdevuma. Šķiet, šajā sarakstā kā pēdējo vajadzētu iekļaut darbību nomirt, lai tādējādi sev  atgādinātu, ka dzīve ir aktivitāte. Vienalga - mentāl vai fiziska. Nedarīt neko ir nebūt. Vai, kā Hanna diezgan precīzi to formulē:

"[..] jo, atšķirībā no visām citām lietām, kas pabeigtas sāk pavisam īsteni būt, cilvēka eksistence pabeigta pārstāj būt [...]" Ārente, Hanna. Prāta dzīve I. Domāšana. 207., 208. lpp

Ir reizes, kad spēcīga vēlme draudzēties/tikties ar draugiem rodas tad,kad visvairāk vajadzētu palikt vienai - tad, kad esmu likusi sev vairākkārt vilties. Šādos brīžos, tiekoties ar cilvēkiem, es prokrastinēju. Un mēs kā draugi viens otram nepalīdzam, bet mierinām. Mierināšana ir so overrated. Mierināšana ir saprotama, pieļaujama un pat atbalstāma situācijās, kuras nav mūsu spēkos ietekmēt. Visādi citādi - mierināšana paildzina emocionāli neveselīgo stāvokli.

Retu reizi izdodas tādas "tīras" ieinteresētības tikšanās - kad visi iesaistītie satiekas tādos savas dzīves posmos, kuros kaut mirklīgi, bet esam mierā ar sevi. Tad mūs nevajag mierināt un mēs nemierinām citus. Tad mums nevajag piedot un mums nav par ko piedot citiem. Mēs vienkārši esam, vērojam savas reakcijas un sarunājamies.

Bet citādi - pirmo nedēļu eksperimentēju ar strukturētu sava laika patēriņa apzināšanos un ir drusku tāpat kā cīnoties ar jebkuru atkarību - dienās, kad izdodas noturēties jaunajos nosacījumos, jūtos lieliski, bet atliek notikt kaut nelielam atkritienam vecajos paradumos, kad esmu ļoti tuvu robežai, aiz kuras esmu atpakaļ situācijā, kurā laiks plūst un lietas notiek pašas par sevi un, lai arī fiziski es esmu tajā laikā un piedalos tajās lietās, mentāli manis nav. Un nevis nav tur, bet nav vispār.

Sēdēju atelpas brīdī un pēkšņi atskārtu, ka HA-HA, bet lielākā daļa no tā, ar ko šobrīd nodarbojos ir tas, ko es kādreiz nevarēju ciest/baidījos/negribēju. Pāris piemēri: