Sēdēju atelpas brīdī un pēkšņi atskārtu, ka HA-HA, bet lielākā daļa no tā, ar ko šobrīd nodarbojos ir tas, ko es kādreiz nevarēju ciest/baidījos/negribēju. Pāris piemēri:
1. Excel - riebās skolā, neko nesapratu. Kaut kad mēģināju pašmācības ceļā ar grāmatu apgūt - mūsu attiecības beidzās tā īsti pat nesākušās. Tagad excel aprēķinos paiet lielākā dienas daļa un es jums teikšu - ir pat ērti. "learning by doing" gan drusku sit pa pašlepnumu, bet nu - putekļus izdauzīt reizēm nenāk par sliktu.
2. Telefonsarunas - kādreiz ļoti nepatika runāt pa telefonu, jo esmu žestikulētājs, intonāciju žonglētājs un sejas grimašu lasītājs. To visu klausulē grūti izdarīt. Neteikšu, ka tas joprojām būtu mans mīļākais uzdevums, bet nu - vervelēju miera vējos pusstundu, stundu garos konferences zvanos bez pārlieku lielas piespiešanās.
3. Pietāte/bailes no vecākiem, "gudrākiem" cilvēkiem (īpaši - vīriešiem) - tagad tie ir mani galvenie sarunu biedri un kā izrādās - var ar viņiem runāt, sarunāties, diskutēt un pat pastrīdēties.
4. Plānošana - šķiet, lielākais paradokss no visiem. Visu mūžu esmu bijis ļoti vājš plānotājs, bet, dīvainā kārtā, tieši plānošana ir mans galvenais darba pienākums un laikam jau tieku ar to galā, jo neesmu dzirdējusi būtiskas sūdzības.
Es neticu muļķīgajam "you can do anything you set your mind to", bet zināma deva kaifa savu baiļu pārvarēšanai piemīt gan.
|