Nezinu kā cilvēkiem tas padodas viegli - sevis reklamēšana ir tik laikietilpīgs un nogurdinošs process.
Vispirms tas viss liekas glupi, tad izdodas sevi pierunāt uz to paskatīties kā uz "interesanti". Ar sevis pierunāšanu vēl nekas nebeidzas  - ai, kā nē.
Pēc tam uz sarunu ir jāaicina sava morāle, savs labi/slikti redzējums. Jo skaidrs ir viens - reklāma vienmēr būs labākajā gadījumā kompromiss starp meliem un realitāti (nejaukt ar patiesību). Kad nu pēc garām pārrunām ar savu iekšējo labi audzināto meitenīti izdodas novienoties par stratēģiju, spēka ir palicis tuvu nullei, lai izdarītu to taustāmo daļu.
Eh... es gribētu ticēt reklāmai.Vai arī pilnībā neticēt tai. Bet nu - darīt to stingri  un ar apņēmību.