Man nesen bija lielisks sapnis par hokeju, kur es sazin kāpēc spēlēju sporta pilī kkādā turnīrā 10 gadīgu zēnu komandā. Treneris mani mierināja, ka būs jau ok un neviens neko nepamanīs.
Lieki piebilst, ka es biju sliktākais spēlētājs un darbojos bez bremzēšanas, no borta līdz bortam. Augstākā pilotāža bija izpildīt pagriezienu.
Pirmajā periodā guvu kādus divus vārtus, laikam. Pārtraukumā aizgāju uz ģērbtuvēm alu dzert.
Pārtraukums beidzas, es godīgu dodos uz otro periodu, Izrādās, ka man ir pazudis komandas krekls un nūja. Kreklu atrod, nūjas kā nav tā nav.
Galu galā natceros, kurā kaktā biju to atslējis. Nav. Noskaidrojam, ka apkopēja savākusi un notikusies.
Tā nu es dodos bez nūjas spēlēt, kamēr attopos, ka jēgas no tā nav nekādas, tikai milzīgs respekts no puišeļu puses, viņi man pat piespēles deva.
Sapņa beigas - sēžu ar kaut kādiem nesaprotamiem čuģikiem tribīnēs un kopā skatamies daiļslidošanu Zamboni izpildījumā. Skaisti.
Pamodos visnotaļ apmierināts par jēgpilno nakti.