Kaut kad mazā vecumā laukos pie mammas brāļa patrāpijos starp diviem suņiem, kuri vienā brīdī izdomāja, ka savā starpā nesatiek. Divlatnieka lieluma caurums kājā. Ilgi nedzija, oma smērēja kaut kādas mistiskas ziedes. Pie ārsta gan neveda, cik atceros. No tā atgadījuma nekādas bailes no suņiem neradās. Tās radās vēlāk, kad kāds pilsētas centrā pie staba piesiets suns izdomāja, ka tas ir viņa stabs un es garām nevaru iet. Tad nu tas mīļumiņš, kurš augumā man līdz vidum, uzlika savas ķepiņas man uz pleciem un ierūca ğīmī. Kad biju tikusi galā ar savām trīcošajām rokām, secināju, ka tagad gan no suņiem bail. Un gribas mazliet ar koku parādīt kas ir kas tiem saimniekiem, kuri neskatoties uz to, ka šausmās ieplestām acīm atkāpjos, ar ierastu 'viņš nekož!' laiž suni apostīt manas kājas.