Runa takš ir par noteikumiem, tb ja pareizi sapratu domu, visi noteikumi крайне оскорбляет (par kādām robežām nekas nav minēts). Tb mans kaimiņš, šņabi sadzēries, ap 3.00 naktī var droši aurot kāpņu telpā: "эти люди навязывают миру, а в том числе и мне, разнообразные нелепые правила: не писать на их ебанную дверь! Пусть придурок сосед делают что угодно – но пусть не указывает мне то, что должен делать я.(...) Особенно меня оскорбляет тот факт, что свои несуразные и дикие правила эти люди насаждают якобы от имени Бога. Не знаю, может быть им Бог что-то такое и говорил – но лично мне он ничего такого не говорил. И поэтому я буду продолжать писать на его ебанную дверь!" - Tb doma jau tā pati, tikai nodarbes dažādas. Ij konkrētā krieviņa pukstā viņš nepiedāvā akceptēt sarakstu, ka vo cūkgaļas aizliegums ir stulbs, bet aizliegums apčurāt kaimiņa durvis ir saprātīgs. Tb ja pareizi saprotu, apgalvojums ir, ka JEBKURŠ aizliegums un uzvedības norma sūkā. Tāpēc atļāvos uzskatāmi parādīt ar piemēru iz sadzīves, ka tik viennozīmīgi nevar spriest, kaut manu kaimiņu aizliegums apmīzt manas durvis no sirds aizvaino kā absurda paraugs. :)