Indiešu vairāk tomēr ir ārpus pilsētām (ja skaita tikai Indijas teritoriju).

Un uzskats, ka daba visu pārstrādā ir spēcīgs- svētās upes visu aiznes un attīra (gan kakas, gan plastmasas maisiņus, gan ķimikālijas no rūpnīcām), svētās govis apēd to, kas uz ielām un vabolītes un tārpiņi tiek galā ar pārējo.

Tiesa, uzskats diez ko neiet kopā ar moderno pasauli, kurā modernie materiāli tik vienkārši vidē nesadalās un neintegrējas barības ķēdēs un kurā cilvēku, kas to visu ražo, ir ļoti daudz.

Bet vairāk vēl kā Indijā, ar šo uzskatu es sastapos Mongolijā. Tad, kad viss tika taisīts no dabiskiem materiāliem, tajos pustuksnešos un stepēs tiešām jebkāda organika tika pārstrādāta momentā (no rīta pakakāsi, pusdienlaikā vairs nebūs i ne miņas no sadarītā - praksē pārbaudīts).
Un tad atnāca plastmasa.... un polietilēns. Bet paražas nemainījās. Man vislabāk patika tempļi, kuros visa grīda nosēta ar konfekšu papīrīšiem - mūki ēd Budam saziedotās končas un papīrīši turpat vien paliek.