Ticamības robeža atrodas tur, kur to katrā mikrolaikmetā uzķer fantasti cilvēk-laikmet-urķi. Katrā nākamajā mikrolaikmetā iepriekšājā laikmeta robežas, tai skaitā ticamības, retrospektīvi nofiksē un iztulko iepriekšējā laikmeta jēdzienu ietvarā (ieviešot dažus jaunus) mediju telpas celmlauži, viņu analītiķi, kritiķi un vēsturnieki, un pēc šādas apstrādes arī jaunā mikrolaikmeta vairākums.

Jāatceras, ka katrs patiess ticamības robežas pārkāpējs tiek apveltīts ar nepatīkamu un reizē patīkamu kņudoņu vēderā. Šādi programmējas nākamā mikrolaikmeta vairākums.

Pēdējās tendences šķiet tādas, ka retrospekcija un fantastika ieiet cikliska piesātinājuma jeb pseidorimeiku fāzē. Pēdējo mikrolaikmetu paaudzes vairs nepēta to, kas mediju telpā noticis pirms vairāk nekā 4-5 mikrolaikmetiem, un tādējādi saņem daudz viltotu ticamības robežas pārkāpšanu iespēju, kas tiek pasniegtas kā jaunas. Taču no vecākiem ģenētiski mantotā oriģinālā pārkāpšanas brīža pārdzīvojums būdams fonā esošs liek viltoto pseidorobežas pārkāpumu uztvert vienaldzīgāk, vairumam pārkāpēju nesaprotot, kāpēc tā.

Mēģinājumi atbīdīt robežas sāk nonākt pretrunā ar dzīvās dabas pastāvēšanas līdzsvara likumiem. Tātad lai turpinātu patiesu ticamības robežu pārbīdīšanu, cilvēcei ir vai nu jāpropagandē dzīvās dabas iznīcināšana, vai kolektīvi jāpaplašina uztveres spējas (piemēram, jāsāk redzēt gravitāciju), vai arī jāiznīcina tēlu pasaule un jāatsāk dzīvot tikai tiešajā īstenībā, veltot tai pilnīgi visu uzmanību.

Man izslēdzās varbūtīgā telpiskošana, varbūt jums ir pieejami vēl kādi modeļi?