mums līdzīgas sajūtas bija, kad Norge/Swe kalnos, ar smagām mugursomām plecos, gājām/kāpām/rāpāmies utt. no Hütte`s uz Hütti (kur nakšņojām, un nākamā rīta devāmies tālāk) - tā 10 dienas pēc kārtas, katru dienu vidēji 20-25km dienā...
pēdējās dienās kājas bija jēlas un svara ziņā šķita līdzīgas svaru bumbām :D
bija Septembris - tundra (zemākajās vietās) pēc vasaras bija pakususi - purvaina: tur nācās iet pa laipām (šauriem dēļiem) daudzu km garumā - tur es pirmo reizi ieraudzīju dzīvu lemingu, kurš uz laipas tupēja, un lai neuzkāptu viņam nomažīju no laipas un ievēlos ar visu mantību uz muguras purvā :D divi kamarādi mani izvilka - bet slapjam ar slapju mugursomu iešana kļuva līdzīga neiespējamai misijai: tā bija viena no garākajām dienām manā mūžā :D

šis `izbrauciens` uz kalniem, ar saviem ikdienas pārgājieniem, man šķita kudiš smagāks, kā noieti tuvu 50km vienā rāvienā :) un jaunībā bieži veiktie `uz/no ballīti`, kas 15km attālajā miestā, šķiet vispār smieklīgi - tāda vakara pastaiga :D

sniegs + meži + pauguri man šķiet līdzīgi smagi, kā kalnos - visu cieņu tev! cepur` nost!