Baigi labo sieru ar sievu ēdām, kad Šveicē pa kalniem staigājām. Vienu reizi gājām garām lauku mājai, bet tur rakstīts Fromage uz plāksnītes. Tik daudz sapratu, ka siers. Tā lauku māja tāda veca, traki nomaļus Valais kantona kalnos. Visapkārt lopiņi, nu tāds aromāts kā tipiskos LV laukos. Bet nav nekas uzpucēts, tāda reāla lauku sajūta.

Durvīs bija vecs onkulis. Es teicu, ka gribu Fromage (franču val. nezinu, bet neko citi viņi nesaprata), tad viņš pasauce vēl vecāku un salīkušu sieviņu, kura mūs aizveda uz siera šķūni. Pilnīgi melna nokūpējusi telpa bez logiem, vienīgā gaisma no ugunskura un atvērtajām durvīm, man aizdomas, ka elektrība viņiem nemaz nebija, kas tai apvidū visai loģiski būtu. Uz pavarda (vai moška griestos iekarināts, neatceros) milzīgs spožs vara katls, kurā acīmredzami parasti vāra pienu. Tāds apaļš, uz litriem 200. Tante atnesa kaut kādus divu veidu mīkstos sierus. Cena laikam kāds lats vai divi par ripuli, kurā 200g vismaz.

Vēlāk pie Ženēvas ezera vakarā ielīdām vīnogu laukos un ēdām pārgatavojušās un nenormāli saldas vīnogas un to sieru. Nežēlīgi labi abi divi bija. Sieri. Vīnogas arī labas, bet tās jau visu nedēļu atēdušies bijām.