nezinu, kāds ir kanoniskais uzskats, taču manējais būtu tāds, ka nonākot paradīzē tu piedzīvo pilnīgu liberation no visa sliktā un nevajadzīgiem (traucējošiem) prāta konceptiem, taču apziņu noteikti saglabā.

man liekas, ka vistuvākais paradīzes apraksts, kas šobrīd man nāk prātā iztēlots Džona Lenona dziesmā Imagine (kaut arī lielākā daļa cilvēku to uztver kā dziesmu par iespējamo situāciju, esot uz zemes).

situācija mūsdienās ir diezgan kritiska. tāpēc cerību par Džona Lenona tēloto harmonisko pasauli grūti iedomāties, piepildamies viena cilvēka (šajā gadījumā - manas) dzīves laikā.

ja mēs apjēgsim, ka vajadzētu tiekties domāt ārpus šīs kastes "mans mūžs" (labākajā gadījumā - manu bērnu mūžs) un rīkoties ar atbildību pret nākamajām paaudzēm, tad te vietā citāts no meksikāņu revolucionāra Subcommendante Marcos: "Mēs esam dzimuši naktī. Mēs dzīvojam tanī. Un tajā mēs nomirsim. Taču rītdien būs gaisma. Tiem, kuri šobrīd raud tumsā. Tiem, kam diena ir liegta. Kuriem nāve ir dāvana. Kuriem dzīve nav ļauta."

Par elli - tas, kas šobrīd norisinās uz zemes nav tālu no tās. Bet, ja par transcendentālu elli, tad mans uzskats ir, ka saglabā gan apziņu, gan saprātu (nesapratu gan, ko tu domā ar saprātu īsti, ellē ar tādu nenokļūt, drīzāk - tur to iegūt), gan atmiņas par zemes dzīvi. kā gan citādi dvēsele varētu piedzīvot atbrīvošanos, ja ne caur ciešanām? un šim procesam grēcinieka atmiņas par dzīvi uz zemes ir vitālas. gadījumā, ja esi pārdevis dvēseli sātanam (mūsdienās ļoti aktuāls topiks), un esi atteicies no iespējas saņemt Dieva padomu un piedošanu, kaut tev ir bijusi iespēja runāt ar viņu viens pret viens, tad šis atbrīvošanās process būs kā piepildīt tuksnesi, liekot smilšu graudiņu pie graudiņa. the long, hard way out of hell.