Muahahahahahahaaaaa... Neprātīgi iemīlējies un morāle! Atceries savus 16 (man bija 20, late bloomer), kad tā reāli neprātīgi biji iemīlējies, kad miri nost bez tā otra un reāli no ādas līdi ārā, pa zemi vārtījies un kliedzi viņa vārdu naksnīgajās debesīs! Morāle? Da jūs ko!
Nezinu, es 100% nedomāju par sekām. Man viņu vajadzēja, un viss. Nepiespēlēja man kosmiskie spēki tādu opciju, ka varētu garantēt mūža mīlu no viņa puses, labi vien bija, ka nepiespēlēja. Ja kosmiskie spēki piespēlētu iespēju, ka viņš ir spiests palikt ar mani, tad jā, tad tur būtu dilemma. Bet, ja tāds, ko es pati grasos mīlēt visās savās reinkarnācijās, garantēti mīlēs mani šai vienā dzīvē, tad kur nu vēl labāks happy end!