Mans nelaiķa deberis gandrīz nekad neatdeva zaru — raksturs.
Vai kaut kur apraka ar domu, ka nehuj man te skraidīt pakaļ visiem sprunguļiem, ko saimneieks met.
Vai atnes un it kā grasās atdot, bet kad esi jau satvēris zaru, viņš sāk pretoties. Ķipa, kurš stiprāks. Tad viņš iekampies ir tik ņipri, ka varēju viņu lidināt pa gaisu.
Vai vienkārši spēlē noķer mani, ja vari. Ķipa atnāk, it kā rāda, ka atdos, bet mirkli pirms esi satveris zaru viņš paskrien gabaliņu nostāk.

Zars tika nomests pie kājām tikai tādā situācijā, ja es izliekos, ka esmu apvainojies uz viņu. Tad viņš kautrīgi pienāk un noliek zaru pie kajām un uzmanīgi vēro manu reakciju.