par pēdējo es neesmu tik droša, es as of late esmu pieņēmusi pati priekš sevis, ka mīlestība ir ilūzija, sapnis, no kura es pamodos, vai vismaz tas, ko es uzskatīju par mīlestību, bija manas gribas uzpūsts burbulis.
izklausās, ka Tu mokies. un ne tādēļ, ka baidies samelot (neesi naivs, pat ja sieviete cer uz kaut ko citu, viņa zina patiesību), bet tādēļ, ka nespēj sev atteikt ļauties ilgām pēc ierastā maiguma, nu vēl nedaudz, un vēl mazliet (narc indulgence) un lai nesadedzinātu vēl šo pēdējo tiltu, baidies viņai pateikt visu patiesību. un tā kā nespēj sev pateikt "nē", tu meklē iemeslus, kāpēc viņai nevajadzētu tevi gribēt. bet arī viņa, izklausās, nespēj sev atteikt cerību.

es esmu bijusi Rūtas situācijā: es biju vāja, mans mīļais principā neatzina tiltu dedzināšanas un patiesības/atklātības dziedinošo dabu, ok, pat teica, ka mīl(zini, ir cilvēki, kas saka to, kam tajā momentā paši tic), un nespēja atteikties no manis. rezultātā es ienīdu sevi un viņu par mums abiem, gan par viņa vājumu, gan manējo. es aizbraucu no lv, pirms tam dodot viņam simtiem iespēju mani paturēt, viņš to ņēma ļaunā, uzskatot, ka es viņu pametu. vainojām viens otru, bet tāpat palikām katrs stāvot savā krastā, jo gaidījām, ka solis pretī, vai solis prom jāsper otram. laiks un attālums piebeidza to, kam bija jānotiek jau sen. bet sirds muskuļi no krampjainās turēšanās sāp joprojām.