Zosēnu meteorologu būdiņā es aizvadīju skaistākās savas bērnības vasaras.

Starp pilošām rūsainām ūdens baļļām, termometriem ieaugušiem zirnekļtīklos un meteorologu pierakstu arhīvu kaudzēm, es un mana mazā māsīca, kas man bij jāpieskata, iestudējām rokoperas, kolekcionējām kukainīšus, dancojām lambadu, skaitījām caur lūrlodziņu makšķerniekus, zīmējām visādus mazus radījumus, ā vēl tur garām bieži šļūca bebri un mēs viņus ļoti gaidījām. Vesela pasaule. Es pat teiktu - idille.

Tagad tos grādus un atmosfēras spiedienus un vējus gaisā mēra kautkur citur Zosēnos, ne tajā mūsu būdiņā
- viņvasar bijām tur nostaļģijā iebraukuši, knapi tikām iekšā, durvis ieaugušas zālēs, bet iekšā viss stāv tāpat kā agrāk, tikai kļuvis mazāks, vai arī mēs esam izauguši lielāki..

katrā ziņā Zosēnu meteoroloģes ir sievas uz goda un cildenas sava amata tradīciju kopējas, kā arī vienīgās no vietējiem, kam ir regulāri ienākumi. Lai viņām daudz spēka!

p.s. un tas, ka Zosēnos ir vislielākie mīnusi ir tādēļ, ka Zosēni ir vienīgā vieta Vidzemes augstienē, kur izdara šos mērījumus. Taurenē dažreiz ir vēl pat aukstāks un vējš pūš vēl stiprāk, taču tur neviens neko nemēra.