Hmmmmm...
Es bērnību nodzīvoju Brekšos. Nezini, kur tas ir? Aiz Mežciema, privātmāju ciemats. Mežs aiz sētas, upīte blakus un ezers netālu. Liels ezers, Juglas.
Mežciema vietā tolaik bija burkānu lauks, aļņi un stirnas nebija retums...
Šodien es vazājos pa Ganību dambi kā pa citu pilsētu. Taisni tas pats man būtu jebkurā Pārdaugavas, Sarkandaugavas, Ķengaraga un pārējās Rīgas nostūrī.
Man tos nevajag.
Savs kaktiņš, savs stūrītis zemes.
Ārpusē es jūtos slikti - mūžam drūmie cilvēki, nelaipnās pārdevējas vai, taisni otrādi - lišķīgie pārdevēji... grambainās ielas, līdz asarām apnikusī neizdarība it visur, bet ambīcijas kā debesskrāpis... mani ļoti reti var ieraudzīt krogā vai vispār kādā kompānijā.
Tas viss mani neinteresē.