vot liekas ka cilvēki ap 40 alkst "vienmuļas" dzīves un kunkst par garlaicību vai kā līdzīgi vien sabiedriskās telpas radītā spiediena rezultātā.
bet pie tiem exsemplāriem, kuri ir ieinteresēti piešķirt dzīvei asumu, nevar novērot tādu gaumes stagnāciju vai tiekšanos pēc klusuma.

un vēl par mūziku.
mūzika man kalpo kā visnotaļ ērts šõrtkats uz dažādām atmiņām. tādēļ arī mana muzikāla gaume ar gadiem kļūst aizvien konstantāka. iespējams, ka tad kad beigšu dzīvot, apstāšos pie kādas konkrētas plejlistes, ko kā jaunības dienu albūmu vientuļos ziemassvētkos izvilkšu un saldsērīgā gaisotnē došos ceļojuma pa trakulīgajām jaunības takām..