Man šķiet, ka jebkurš karš potenciāli VAR padarīt cilvēkus par lopiem (bet var arī par varoņiem), taču to pašu var izdarīt jebkura cita stihija. Tas tomēr ļoti no cilvēka atkarīgs.
Domāju, ka pirmais karš tauta pret tautu nevarēja notikt agrāk par t.s. nacionālās pašapziņas mošanos - pirms tam tomēr bija tādā vairāk vai mazāk personisko attiecību līmenī (pat ja tās izpaudās vasaļa-senjora formātā) - tjip, mūsu pagalms pret jūsējo (un te svarīga atšķirība, ka pagalmu, ja grib, var nomainīt).
Bet vai Tev nešķiet, ka Āfrikā tāds pizģecs bijis +/- vienmēr, tikai tagad to pastiprina tehnoloģiskās iespējas un mediju uzmanība? Nav jau tā, ka eiropieši tur būdami (izņemot, piemēram, Rodēziju) īpaši centās audzināt nēģerus un, ja godīgi, nevar nieka pārsimts gados panākt to, kas Eiropai prasījis daudz ilgāku laiku un arī aiziešana bija haotiska, ļaujot vaļu visādiem bezpriģeliem. Ko tur brīnīties.