Redzi, tiem cilvēkiem naids pret visu pasauli sēž dziļi iekšā, pūst un grauž. Vairāk vai mazāk zemapziņā, kaut kur pa vidu starp apziņu un zemapziņu. Bet dzīves laikā iemācītais «lūdzu» un «paldies» un «smaidi» un cita eksistencei sabiedrībā nepieciešamā huiņa tiek kā dekorācija parādīts priekšā.

Bet tur iekšā sāp. Kad kļūst pārāk sāpīgi, tad tie cilvēki dzer, jo alkohōls ir anestēzija, kad dzer, tad mazāk sāp. Un vēl jau ir ilūzija, ka alkohōls kaut ko uzlabos, kaut ko atrisinās. Tāpēc jau arī dzer, lai anestezētos, un cerībā, ka kaut kas uzlabosies, ne jau tāpēc, lai speciāli ieriebtu.

Alkohōls nemaina cilvēku. Tikai parāda, kāds cilvēks patiesībā ir. Jā, kā te minēja, alkohōls ir kā palielināmais stikls.

Tas iedzērušais ir drūms «po žizņi», tikai maskējas. Tas viss.

Vēl visādas interesantas izpausmes var redzēt, piemēram, fiziski nodarbinot un neļaujot [pietiekoši daudz] gulēt, tad arī visādi slēptie gļuki lien laukā jau pēc dažām dienām (ja ir tie gļuki).