pirms gadiem astoņiem remontēju lodžiju.
kā jau daudzām padomju mājām, betona klājiens sūdīgas kvalitātes, vietām izdrupis un tā, pie kam - nokrāsots ar kaut kādu kosmosa krāsu, ko neņem neviens šķīdinātājs. bet krāsa nost taču jādabūn, lai varētu jaunu slāni ieklāt.
tad nu milkijs, kas tolaik vēl bija jauna un trausla jaunkundze kā sakuras pumpurs, ar lauzni (jo nekā cita pie rokas nebija) skaldīja betona virskārtu nost pa puscentimentram.
nākamā dienā pirksti bija sapampuši dubultā, ne tur ņieburu aizpogāt, ne kurpes aizšņorēt.
pēc tam nosolījos - nekad vairs.