es, lūk, baigi pārdzīvoju Valčas Ēvalda aiziešanu, lai gan bērns vēl toreiz biju. vot tas man liekas afigenna - cilvēks divos karos izkarojies, 100 gadu vecumā vēl uz skatuves kāpis un, kā stāsta mutvārdu folklora (kuru nekad nenodrukās, bet žēl, ai cik žēl), savā pieklājīgajā vecumā vēl atļāvies vilkt uz zoba labu daļu LV teātra primadonnu, par ko tās viņu ne visai mīlēja.
un kapu viņam cilvēki aizbēra ar rokām, tas tev nav kaut kāds koeniskais hajs ar vainagiem kā Artmanes bērēs.