no visiem man visvairāk patika pēkšņi laikā un telpā materializējušais aldis gobzems ar savām vērtībām
manifesta pirmā punkta pirmos divus teikumus (nav izslēgts, ka autors tos atrada internetā) es sapratu. tālāk - nē. vispār. neko.
Tīri izglītojošos nolūkos izlasiet par to, kāpēc Rinkēviča manevrs ir juridiski tukšs, politiski caurspīdīgs un loģiski saprotams, skaidrojams.
Proti, ja tu esi cilvēks, kuram politika šķiet garlaicīga vai pārāk sarežģīta, tad šo rakstu droši nelasi. Bet, ja tu esi Alvis Hermanis, tad te būs svarīgais.
Prezidents Rinkēvičs paziņoja, ka Stambulas konvenciju atgriezīs otrreizējai caurlūkošanai. Formāli skaisti, demokrātiski, korekti, bet būtībā tas ir manevrs bez jebkādas juridiskas nozīmes. Tīrs politisks žests, lai saglabātu seju un vienlaikus palīdzētu “Vienotības” un “Progresīvo” reitingu glābšanas operācijai.
Un to apstiprona šādi juridiski fakti.
1. Saeimai ir tiesības lemt neatkarīgi no Ministru kabineta. Satversme paredz, ka Saeima ir likumdevējs, bet valdība ir izpildvara. Saeima var gan noraidīt, gan mainīt Ministru kabineta nostāju, un pat uzdot tai rīkoties pretēji. Tātad Rinkēviča “bažas” par valdības un Saeimas nesaskaņu juridiski ir nulles vērtas un pašas par sevi neatbilst Satversmei.
2. Nav juridiskas nozīmes, vai lemj šī vai nākamā Saeima. "Atstāt jautājumu nākamajai” ir ar citu zemtekstu. Tas raksta turpinājumā pats svarīgākais.
Tātad juridiski šim “otrreizējam skatījumam” nav seguma. Tā ir politiska teātra izrāde ar iestudējumu “Rūpes par valsts Jauno Vienotību”. Jo politiskā realitāte ir šāda. Rinkēviča aicinājums ļaut nākamajai Saeimai lemt nozīmē tikai vienu. Proti, viņš ir pārliecināts, ka “Vienotības kartelis” atkal nozags vēlēšanas. Tas ir tas zemteksts, ko viņš neteica skaļi, bet kurš skan starp katru pateikto rindu. Jo, ja tu tiešām ticētu demokrātijai, tad teiktu: “Lai lemj tauta un tagad, referendumā”. Bet nē, viņš saka “nākamā Saeima”. Un mēs zinām, kāda tā “nākamā” būs, ja biļetenus glabā tikai desmit dienas. Desmit! Nevis desmit gadus, kā tas būtu loģiski, lai jebkad varētu pārbaudīt balsu skaitīšanas godīgumu.
Citiem vārdiem. Kamēr pierādījumi par vēlēšanu rezultātiem tiek iznīcināti ātrāk nekā bulciņa “Narvesen”, tikmēr Vienotība var justies droši. Hermanis var runāt par vēlēšanu sistēmas maiņu, cik grib, bet, ja sistēma ir ieprogrammēta tā, lai kontroles nekad nebūtu, tad tā vienmēr dod vienu rezultātu - pareizo valdību. Pareizo Jaunajai Vienotībai.
Rinkēviča manevrs ir šāds. Formāli tas it kā ir līdzsvars starp viedokļiem. Bet faktiski tas ir palīdzēt “pareizajām partijām” savākt punktus pirms nākamajām vēlēšanām. Juridiski, savukārt, pilnīgi bez seguma. Bet politiskā ziņā tā ir pilnīgi skaidra spēle, lai saglabātu status quo.
Ja tu esi Alvis Hermanis vai vienkārši cilvēks, kas spēj domāt ārpus TV ziņu kadra, tad saproti, ka šī nav saruna par konvenciju. Tā ir saruna par varu.
Tas ir pēc būtības.