vēl pie andreja podšibjakina feisbukā pacēlās tēma par senām padomju komunistiskajām konsolēm, kuras mēs spēlējām - nu, pagaidi! ar zaķi un vilku, pavāru un astoņkāji
mana mīļākā padomju konsole bija kaut kur iegādāts pongs un tā piecpadsmit versijas
tā tiešām izskatījās pēc konsoles, un tai bija nevis geimpadi vai džoistiki, bet kaut kādi divi futūristiski puļķi ar grozošos pamatni, lai divatā ar bratello varētu spēlēt
spēles - visa olimpiāde, sākot ar klasisko tenisu, beidzot ar basketbolu
es biju sajūsmā, ka no piecām svītrām un viena lidojoša kvadrāta uz ekrāna var izdarīt faktiski VISU
lai arī īstais dzens jau ir videolaikos, kad nav vairs svītru, ir tikai viens lidojošs kvadrāts, kas cenšas trāpīt pašā ekrāna stūrī
tā ir tikai nosacīti spēle, drīzāk totalizators
martcore
.:..:.:.:: .:.::
.:..:.:.:: .:.::