aplūkojot itālijas čempionāta tabulu, vislielākais prieks, protams, ir par klubu no udīnes pilsētas
pasaulē mēdz eksistēt klubi, kas cenšas cīnīties par medaļām, čempionu līgu vai vismaz eirohujņu, vai arī pret relegāciju no divīzijas
taču ir daži, ļoti reti un sarkanajā grāmatā ierakstāmi klubi, kas vienkārši hevo fanu

tāda ir "udinēze"
viņi nekad neko nav uzvarējuši, tajā pašā laikā nekad neizkrītot no a sērijas
teorijā tas ir itāļu "ajakss", jauno talantu kalve ar vienu no labākajiem skautingiem eiropā
praksē "udinēzes" īpašnieks džampaolo poco (viņam pieder arī angļu "votforda") netiek galā ar savām emocijām - par argentīnas izlases(!) pussargu, kas spēlē tur gadiem (!), rodrigo de polu, džampaolo, šķiet, gribēja nevis naudu, bet sev trešo olu vai kaut ko tamlīdzīgu
krutā biznesplāna ietvaros udīne ir pārdevusi laikam tikai vienu spēlētāju - kolumbijas izlases(!) uzbrucēju luisu murielu ar karuseļiem granādā un seviļā
viss pārējais ir jūtami pohuj

kāpēc viņi neizlido no augstākās divīzijas?

tas paceļ interesantu jautājumu, kādēļ vispār klubiem ir vajadzīgas jaunatnes akadēmijas, ja mēs to neuztveram tīri kā biznesu
lūk, nesenā intervijā "krasnodaras" īpašnieks gaļickis skaidro kaut kur nepopulārus, taču visumā ļoti saprotamus jēdzienus, kurus atļaušos pārfrāzēt no nedaudz cita aspekta
akadēmija - tas klubam ir izpletnis avārijas situācijās
lūk, teiksim, maskavas "spartaks" pirms spēles ar "ufu" palika bez centra pussargiem, zobņins traumēts, paliek tikai umjarovs
un tad no akadēmijas atnāk uzpēlēt ļitvinovs - un aizvada labu maču, īpaši nekļūdas, savas zonas aizsardzībā nosedz, malacis
ja akadēmija spēj pietuvināt jauno spēlētāju līmeni pamatsastāva līmenim, tad tu jau spēlē nevis ar 15, bet gan kādiem 45 spēlētājiem, tevi nekādas traumas nevar īsti nograut
un tas ir tas, ko arī dara "udinēze"