man, protams, patīk romantiskais pastorālisms
taču latviešu litratūrā tas, šķiet, reizēm mēdz aiziet nedaudz par tālu
palasi tādu, piemēram, kaijaku

priekšplānā lauku mājas pagalmā iznāk vīrs aizvēsturiskā džemperī
viņa seju ir kinematogrāfiski izvagojušas drāmas un kandžas rievas
spēcīgās rokas ir gatavas pārplēst traktoru
un tad viņš sāk nest
MANA AKA! MANA RIJA! MANA TĒVA RIJA!
(fonā redzami kaut kādi nomelnējuši un pusapdeguši grausti)

lai arī esmu pilsētas puika, man laikam arī tagad vajadzētu sākt skriet apkārt pa dzīvokli
MANS JAUCĒJKRĀNS! MANS PODS! MANA TĒVA KONDICIONIERIS!
un noteikti nokrist ceļos, apskaujot izlietni
divus stāvus augstāk pa logu izlido raudupiete, klāra francevna

bezpersoniski pret viedokli, interesanti, kāpēc didzim šmitam ir tādas problēmas ar komatiem