noskatoties uz rasbainieka traumatoloģijas vēstures epopeju, centīšos vēlreiz mēģināt aptvert, kāpēc es 44 gados tā arī neko neesmu sev salauzis, lai arī iespēju biju pietiekoši daudz
kaut vai lokālajās alkosacīkstēs FXTRM-1 pirms gadiem 20, kad ar nanosistēmas čuks-un-geks sniega formulu veiksmīgi iekaroju vietējo elles kalnu, 888 km/h ātrumā pusi trases atrodoties brīvā lidojumā un pēc tam skaidrojot organizatoriem, ka bolīds jau sākumā sašķīda pret egli, a pilotam dēļ ārkārtējas piezemēšanās tagad ir traumēta kreisā sēžas puslode, un ko gan tagad tālāk iesākt
te vēl jāpiemin, ka man nav šīs pumas vai jaguāra pašaizsardzības grācijas vai refleksu, kādi ir daudziem maniem draugiem - ja es kaut kur gāžos, tad svinīgi, kā ukraiņu ledusskapis vai šveiciešu bankas seifs
es atsitu galvu pret visām iespējamajām zemajām griestu arkām un dauzu sev ceļus pret visiem zemu stāvošo kafijas galdiņu stūriem
jūs teiksiet, ka iespēja bija basketā, kur es esmu dažādās rīgas vietās smagnēji piezemējies uz dažādiem laukuma segumiem, sākot no parketa un beidzot ar asfaltu? ka tik ne tā. viss, ko esmu izspiedis no basketa - elkoņa plīsums. kas nav lūzums, un vispār ir herņa, kura pāriet pēc pāris nedēļām ģipsī.
futene? futenē man ir vienmēr konkrēti sačakarēta labās kājas potīte (es par to nežēlojos - da visiem kaut kas parasti sāp sportā), gan dēļ plakanās pēdas, gan dēļ tā, ka bez regulāras prakses es pēkšņi aizmirstu, kā pareizi pārlikt svaru uz balsta kāju (zinu, tas izklausās tā, it kā tu aizmirstu elpot, bet tā ir reāla figņa). no vienas puses, not a big deal, no otras - es vienreiz pamodos un sapratu, ka nevaru paiet uz priekšu tālāk par trīs metriem. taču man uz visām problēmām ir viena atbilde - sākt vairāk staigāt pa trotuāru, vēl superīgāk ir staigāt pa smiltīm, uzskatu, ka savulaik man tenisa mežonīgie lielupes smilšu krosi ļoti daudz palīdzēja šajā ziņā. tagad problēmas ar potīti ir sen jau izzudušas, taču tās tiešām ir smieklīgas, salīdzinot ar artrītu un tādām lietām.
vēl kas? vienreiz mani notrieca automašīna uz divriteņa, bet man tas bija pilnīgi poh.
kojās vienreiz izkritu pa ceturtā stāva logu, tas vispār nevar būt nopietni.
tā, ka neizdodas. neizdodas neko salauzt sevī.
martcore
.:..:.:.:: .:.::
.:..:.:.:: .:.::