Beidzot noskatījos teleseriāla "Pēdējais ministrs" pirmo sezonu līdz galam - kopsummā es viņu skatījos reizes trīs, tur ir vienkārši burvīgi hailaiti.
Nedaudz pārsteidza pašu krievu kinokritika par "Ministru". Teiksim, es ļoti šaubos, ka autori kaut ko mēģināja pateikt par būmeriem un zūmeriem- Romāns Volobujevs ar Jeļenu Vaņinu kaut kad sen atpakaļ mēģināja uzrakstīt seriālu par to, kas notiktu, ja Krievijā pie varas nāktu jaunie liberāļi (galīgi izlidoja no galvas nosaukums, o, atcerējos, "Rītdiena"), tālāk par pilotu (man personīgi ļoti patika) netika, bez īpaša izbrīna, ka neviens producents sev neabonē vietu uz ešafota.
Tādēļ "Ministrs" manuprāt ir jūtami kaut kur daudz vairāk pārrakstīta "Rītdiena", nekā no nulles, vispār ir diezgan jūtams, ka tas ir rakstīts 10-o sākumā, nevis beigās; Krima tiek nejauši pieminēta, šķiet, pēdēja sērijā, nu un "Mad Men" un "Newsroom" citēšana jau noteikti arī nav par 2019-o; Poznera čmorīšana, tas arī ir vairāk par dekādes sākumu. Protams, interesanti, kādi kompromisi tiek sasniegti šādā materiāla restaurācijā vai restartā. Visdrīzāk, ka nekādi. Tā ir fantastiska iespēja uzrakstīt kinoscenāriju par politiku, un pēc gadiem septiņiem to pārrakstīt vēlreiz. Un pēc septiņiem vēlreiz. Kā Linkleitera "Boyhood" savā ziņā.