Kādu laiku atpakaļ es mūsu Sporta Avīzē izlasīju trīs atvērumus plašu epistolāri ejobulāru garadarbu par Dalasas "Mavericks" īpašnieku Marku Kjūbenu.

Pēc tam es paskatījos Netflix seriāla "The Last Dance" (par Čikāgas "Bulls" Džordana laiku vēsturi) pirmās piecas sērijas.

Un pēc tam izlasīju  Kalifornijas ESPN žurnālista Ītena Štrosa grāmatu "The Victory Machine" par Goldensteitas "Warriors", rakstītu laikā jau pēc KD pāriešanas uz Bruklinu. .

Es biju satriekts.

Grāmata netrāpa faktiski nevienā kategorijā.

Kas ir īpatnējākais - salīdzinot ar Štrosu, Nobela prēmijas kategorijā "Šļupsti" absolūti līdzvērtīgi ir gan SA, gan "Netflix", un tā varētu būt pēdējā reize, kad viņi sagadīsies kopā nevienkārši pakārtotā teikumā

SA žurnālistikai nav individuāla rakursa vai griezuma, kā skatīties uz situācijām, tāpēc, ka mūsu valstī nav labas raktošās sporta žurnālistikas tradīcijas, vai nezinu tur kas, visdrīzāk - nespēja nofokusēt šo rakursu   

Kaimiņu sports.ru ar nelielu nostalģijas kroni vainagotie longrīdi, ir kaut kas nedaudz aprūsējis un jau aizgājis slokā-tukumā, pasažieriem paklausīgi klanot galvas vagonu saskarsmes ritmiskajā tehno

Futbola industrijas rakstošā prese ne līdz galam apjēdz, ka šodien spēlējas ar miljardiem, nevis bumbu.

Netflikss rāda to, ko viņiem ļauj rādīt PR menedžeri (un Štrosam šeit ir neliels  mājiens ar acs kaktiņu par līgas galveno sakarnieku Selu Galatioto, un telefonu ar divdesmit numuriem, pa kuriem zvanot viens cilvēks var pacelt astronomiskus ciparus, bet uz otra cilvēka zvaniem neviens neatbildēs)

"The Victory Machine" īpaši nav negaidītu faktu, nav skandalozitātes, nav tik ļoti iecienīto pārdomu par NBA likteņiem; tāpat tur ir ļoti maz parketa, taču ļoti daudz kedu. Par kedām ir bezmaz trešdaļa.

Man šķiet, ka jau no pirmajām lappusēm Štross cenšas daudz rakstīt par laiku, laika apriti profesionālajā līgā, arī tad, kad skaudri identificē lietas, par kurām pie mums neviens nerakstīs - piemēram, kas pie joda ir the venture capitalist with libertarian views, who wants to own professional sports team - autors šeit bliež ar vienkārši titānisku spēku (lai pastāstītu grāmatā par citu titānisku spēku uz psihopātijas robežas, un te es neviļus atgriežos pie zināmā izdevuma vikipēdiskajiem atvērumiem par Marku Kjūbenu)

Taču autora izpratnē, tāpat kā manā, laiks, kā dzied bītli - ir tikai diena dzīvē.   

Tā nav jaunā žurnālistika - tā ir vēl jaunāka žurnālistika, asa, reizēm ciniska, reizēm naidīga, taču ar sirdi, kaisli pret tēmu, par kuru raksta, un visbeidzot izpratni, kādā mikroviļņu krāsns stadijā tu esi ievietots.

Viena no labākajām grāmatām par sportu vispār. Un, iespējams, labākā sporta publicistika 21. gadsimta trešās dekādes sākumam.